Diplomāti mēģina noskaidrot, kāda ir situācija. Jo neskaidrību ir daudz, arī iekšpolitiskajā dzīvē šeit, Lielbritānijā. Partijas faktiski ir bez vadības. Premjerministrs reāli ir atkāpies. Jauna premjera izvēle varētu notikt Konservatīvo partijas konferencē oktobrī. Leiboristu partija ir arī diezgan sašķelta - divas trešdaļas no ēnu ministriem ir atkāpušies, liela daļa prasa partijas līdera atkāpšanos, par ko viņš ir pateicis, ka viņš to nedarīs.
Droši vien nestabilitāti veicina arī Skotijas un Ziemeļīrijas atšķirīgā nostāja referendumā un jau izskanējušais par iespējamu nodalīšanos no Karalistes ar mērķi palikt Eiropas Savienībā?
Es domāju, ka šie divi faktori, protams, spēlē lomu, bet tie ir atšķirīgi. Skotijas premjerministre Nikola Stērdžena ir savu redzējumu sniegusi par to, kā viņa plāno aizstāvēt Skotijas intereses, proti, viņa izveidojusi ekspertu grupu, kas sniegs viņai padomus un veidos tālākās darbības stratēģiju. Es nevaru komentēt, vai Skotija kaut kādā veidā var ietekmēt Lielbritānijas un Eiropas Savienības sarunas, no juridiskā viedokļa raugoties. Principā Eiropas Savienība ved sarunas ar valstīm, nevis atsevišķām valstu daļām. Bet arī tas, protams, ir jautājums, kas tiks pētīts un skaidrots. Arī Ziemeļīrijā reakcija uz notikušo ir visai saasināta. Ziemeļīrijas miera process ir veiksmīgi attīstījies, šis reģions ir dzīvojis zināmā stabilitātē, taču jau pēc referenduma balsojuma atsevišķi Ziemeļīrijas līderi ir aicinājuši uz jaunu referendumu par Īrijas salas apvienošanu. Protams, ka Ziemeļīrija varbūt pat visvairāk jūt - tiešā un nepastarpinātā veidā - referenduma ietekmi, jo tur ir vienīgā sauszemes robeža, kas Lielbritānijai ir ar kādu citu Eiropas Savienības valsti. Tagad šo robežu dabā reāli nejūt, bet pēc Lielbritānijas izstāšanās sekas varētu būt visai manāmas un to ietekme diezgan liela. Tā ka ir ļoti daudzi gan iekšpolitiski, gan ārpolitiski jautājumi, uz kuriem Lielbritānijas politiķi ļoti intensīvi meklē atbildes.
Viņiem jāņem vērā arī tirgus reakcija - strauji krities mārciņas kurss, investori kļuvuši piesardzīgi...
Jā, protams, arī šie faktori ietekmē un stimulē ātrāku lēmumu pieņemšanu. Tieši tāpēc jau šopirmdien septiņos no rīta finanšu ministrs Džordžs Osborns uzstājās ar īpašu runu, lai nomierinātu tirgus, lai nomierinātu investorus, apliecinātu garantijas, ka Lielbritānijas rīcībā ir pietiekami daudz līdzekļu ekonomikas stabilizācijai. Protams, ka Lielbritānijas interesēs ir, lai tirgi nomierinātos un atgrieztos normālā biznesa gultnē.
Un ar ko jārēķinās, ja uz šo situāciju paraugāmies no Latvijas uzņēmēju, Latvijas valsts ekonomisko interešu viedokļa?
Mūsu uzņēmējiem īstermiņā nekādas izmaiņas nav paredzamas. Jebkuras izmaiņas, kas attieksies uz Latvijas uzņēmumiem, tieši tāpat arī attieksies uz pārējo Eiropas Savienības dalībvalstu uzņēmumiem, kam ir bizness Lielbritānijā un tālākā nākotnē daudz kas būs atkarīgs no tā tirdzniecības attiecību modeļa, kas varētu tikt panākts attiecībās starp Lielbritāniju un Eiropas Savienību. Kurš no šiem modeļiem tas būs - vai tas būs, piemēram, Norvēģijas jeb Eiropas Ekonomiskās asociācijas modelis, vai atsevišķs brīvās tirdzniecības līgums starp Eiropas Savienību un Lielbritāniju, vai tas būs Pasaules Tirdzniecības organizācijas «plus» līgums - to šobrīd nav iespējams pateikt, jo ne par vienu no modeļiem neviens no politiskajiem līderiem nav izteicis kaut kādu viennozīmīgu preferenci. Tas būs sarunu jautājums. Tāpat kā vēl jautājums ir, kā norisināsies šīs sarunas, jo tās būs gan par tirdzniecības režīmu, gan par pašu izstāšanos - kā tā notiks. Tas ir visai darbietilpīgs process. Es domāju, ka būs jāskrīnē visa likumdošana, lai saprastu, kādas ir Lielbritānijas saistības, kas ir jāmaina likumdošanā gan Eiropas Savienībā, gan Lielbritānijā, un paralēli vai viens pēc otra - sarunas par tirdzniecības režīmu, kas ir atsevišķs jautājumu bloks un kas sevišķi interesē Lielbritāniju, tajā skaitā attiecībā uz pakalpojumu sektoru. Jo īpaši Londonas Sitija, kas ir lielākais pasaules finanšu centrs, ir ieinteresēta skaidrā darbības perspektīvā, un tai noteikti būs jautājumi par atsevišķu direktīvu attiecībā uz finanšu tirgiem un finanšu tirgu regulējumu, kas ir Eiropas Savienībā, gan attiecībā uz banku pasportizāciju, kas ir arī regulēta Eiropas Savienībā.
Saprotams, ka labas attiecības svarīgas visiem, taču tajā pašā laikā pastāv risks, ka vēl kāda valsts var gribēt izstāties no Eiropas Savienības, ja redzēs, ka, Lielbritānijai izstājoties saglabājas visi biznesam labvēlīgie apstākļi un tajā pašā laikā nav jāmaksā par Eiropas Savienības uzturēšanu, nav saistošas ļoti daudzas direktīvas, var stingrāk kontrolēt robežas utt.
Es domāju, ka šeit drīzāk ir iespējamas plašas interpretācijas dažādu Eiropas Savienības dalībvalstu politisko partiju spektrā. Noteikti būs kāda daļa, kas stingri iestāsies par dziļāku un straujāku integrāciju, būs arī kāda daļa, kas vēlēsies radīt kādu jaunu modeli, vai arī būs partijas, kas ieteiks rīkot referendumus arī citās valstīs - tādi paziņojumi jau ir bijuši. Brexit referenduma politiskā ietekme Eiropā ir neapšaubāma. To arī varēja sagaidīt, ka tāda būs, tāpēc Eiropas kopīgās intereses noteikti ir, lai arī Eiropas Savienība no šīm politiskajām konsekvencēm neciestu, jo Eiropas projekts ir gadu desmitiem veidots, tas nedrīkstētu izjukt. Situācija tiešām šobrīd nav vienkārša.
Kādi ir lielākie riski, ko šajā situācijā saskatāt?
Es domāju, ka daudz kas atkarīgs gan no procesa ātruma, gan politisko līderu izlēmības. Tāpēc ļoti būtisks ir šīsnedēļas Eirosamits, kur sanāk kopā valstu un valdību vadītāji, lai dotu savu vērtējumu Lielbritānijas referendumam. Riski ir diezgan vispārēji tāpat kā jebkurā valstī - ja ir grūta situācija, tad jautājums ir, kā iziet no šīs situācijas, un viss ir atkarīgs no izlēmīgas rīcības.
Skatos, ka Lielbritānijā ļoti strauji ir savākts liels skaits parakstu par to, ka apšaubāma ir referenduma kārtība, proti, ka šādus lēmumus var pieņemt ar vienkāršu vairākumu. Vai paredzamas izmaiņas vēlēšanu sistēmā?
Šis jautājums drīzāk jāadresē britu politiķiem. Pirms pieciem gadiem Lielbritānijā ir noticis referendums par vēlēšanu sistēmas maiņu, viņi to ir noraidījuši, paliekot pie esošās. Ir tiešām dažās dienās savākti aptuveni 2,7 miljoni parakstu par to, ka vajadzētu vēlreiz rīkot referendumu. Jā, ļoti daudzi cilvēki ir vīlušies, šis referendums kaut kādā mērā ir sašķēlis britu sabiedrību gan paaudzēs, gan reģionos. Tas lielais uzdevums britu valdībai, politiķiem, parlamentam ir savākt kopā šo situāciju, savākt kopā nācijas viedokli, izvērtēt referenduma politiskās sekas. Tas ir arī tas, kas acīmredzot notiks tuvākajos mēnešos.
Pieļauju, ka jums uz vēstniecību zvana arī Lielbritānijā dzīvojošie tautieši. Kas ir tas, kas viņus šajā situācijā visvairāk satrauc? Kāds noskaņojums ir latviešu sabiedrībā?
Man jāsaka, ka tik daudz, kā varētu domāt, nemaz nezvana un neinteresējas. Arī mūsu tautieši, protams, ir pārsteigti par referenduma rezultātu. Kaut gan, jāsaka, arī tautiešu vidū ir dažādi viedokļi - ir gan tādi, kas ir sarūgtināti par rezultātu, un ir arī tādi, kas visnotaļ atbalsta vairākuma izvēli. Mēs varam uzskatīt, ka īstermiņa perspektīvā, tuvākajā laikā nekādas izmaiņas nav sagaidāmas, to nākamajā dienā pēc referenduma apstiprināja arī premjerministrs Kemerons. Lai arī latviešu kopiena Lielbritānijā ir vislielākā no tām, kas ārpus Latvijas, tomēr tā nebūt nav lielākā kādas ES valsts kopiena pašā Lielbritānijā - franči, vācieši, lietuvieši, poļi, īri te ir pārstāvēti daudz lielākā skaitā nekā mēs. Arī viņu interesēs ir savu kopienu, savu pilsoņu tiesību aizsardzība un statusa stabilitāte. Tā ka tas acīmredzot būs viens no jautājumiem sarunās par Lielbritānijas izstāšanos.
Cik daudz Latvijas izcelsmes cilvēku šobrīd mīt Lielbritānijā?
Ir ļoti grūti iegūt precīzus skaitļus, jo nevienam nav pienākuma reģistrēties obligātā kārtā. Mēs varam vadīties pēc tautas skaitīšanas rezultātiem, kas gan notika pirms gadiem pieciem, pēc statistikas, kas liecina par Latvijas pilsoņa pasu īpašniekiem, pēc mūsu pašu Iedzīvotāju reģistra datiem, aptaujām par ģimenē lietoto valodu vai izsniegtajiem sociālās nodrošināšanas numuriem. No šiem datiem varam izdarīt aptuvenu secinājumu, ka šeit dzīvo aptuveni simts tūkstoši no Latvijas ieceļojušo.
Pat ja būtu pieejami precīzi skaitļi, skaidrs, ka visi nav vienādi vērtējami - viena daļa dziļi integrēta britu sabiedrībā, citi droši vien cenšas kā primāro saglabāt savu latvietību, cerot reiz atgriezties, vai ne?
Domāju, ka vecākajai - trimdas - paaudzei pārsvarā ir Lielbritānijas pilsonība, arī šeit dzimušie bērni ir britu pilsoņi. Bet tie, kas šeit iebraukuši pēdējos desmit gados, var iegūt britu pilsonību naturalizējoties un mēs par šo procesu varam secināt no kaut kādām indikācijām, piemēram, ja viņi lūdz vēstniecībai kādu izziņu par sodāmību, nesodāmību, kas ļauj domāt, ka šāda izziņa varētu būt nepieciešama, lai iegūtu šejienes pilsonību. Salīdzinoši pret mūsu kopējiem konsulārajiem pakalpojumiem šādu izziņu skaits nav liels. Pat ja pēdējos mēnešos pirms referenduma šādu izziņu prasītāju skaits palielinājies, tas mērāms vien desmitos. Bet es varu teikt arī to, ka tūkstošiem britu pilsoņu pēdējos mēnešos ir centušies noformēt arī kādas Eiropas Savienības valsts pilsonību; arī mūsu vēstniecība uzreiz pēc referenduma jau ir saņēmusi vairākus pieteikumus no britu pilsoņiem, kuri lūdz informāciju par iespēju iegūt Latvijas pilsonību.
Lai būtu dubultpilsonība?
Jā, lai paturētu sev arī Eiropas Savienības pilsonību, tās pasi. Arī šādi procesi notikuši saistībā ar Brexit. Tā ka, protams, referendumu un tā sekas katrs pielāgo pats savām individuāli iespējamām izmaiņām.
Un laikam pats svarīgākais jau ir arī apzināties, ka ar 23. jūniju robežas vēl netiek slēgtas, izstāšanās process būs gana ilgs un gala datumu visi savlaicīgi zināsim.
No vienas puses mēs varam paredzēt, ka gala datuma skaitītājs tiks ieslēgts brīdī, kad Lielbritānija formāli paziņos par savu vēlmi izstāties no Eiropas Savienības. Tad sākas Lisabonas līguma 50. pantā paredzētais divu gadu termiņš, kurā visas sarunas jāveic. Ņemot vērā Eiropas Savienības pieredzi tirdzniecības sarunu vešanā, piemēram, vedot sarunas ar Kanādu vai slēdzot visai daudzus divpusējos līgumus ar Šveici, redzams, ka tas prasa diezgan daudz laika. Līdz ar to var paredzēt, ka sarunas varētu arī netikt pabeigtas divos gados. Tajā brīdī tad iestātos interesanta situācija, kad šo divu gadu termiņu var pagarināt, ja ir visu Eiropas Savienības dalībvalstu kopīgs lēmums. Un, ja kaut viena valsts nepiekrīt, termiņš netiek pagarināts. Tad sarunas beidzas tajā stadijā, cik tālu tās nonākušas.
Vadoties pēc Latvijas interesēm, vēlamies, lai Lielbritānija paliek kā nozīmīgs stratēģisks partneris Latvijai - tāda Lielbritānija ir bijusi jau simts gadus. Lielbritānija mums ir īpaši nozīmīga, veidojot Eiropas drošības, aizsardzības politiku, ārlietu politiku. Protams, Lielbritānija mums ir ļoti nozīmīgs tirdzniecības partneris - mūsu tirdzniecība ar Lielbritāniju ir mērāma vairāk nekā miljards trīs simti miljonos eiro, ja rēķina kopā gan preces, gan pakalpojumus. Mūsu eksports uz Lielbritāniju ir divreiz lielāks nekā imports. Tāpēc Lielbritānija mums ir ļoti svarīgs ekonomiskais partneris. Latvijas interesēs būtu, lai tiktu panākti savstarpēji pieņemami un izdevīgi lēmumi. Vienlaikus Latvija stingri iestāsies par savu pilsoņu interešu aizsardzību, lai viņiem Lielbritānijā nerastos kādi neparedzami un nepatīkami pārsteigumi, jo Lielbritānijā ir lielākā latviešu kopiena ārpus Latvijas.