Lai gan Dienas aptaujātie eksperti komentāros par šiem skaitļiem ir piesardzīgi, norādot, ka katrā valstī iedzīvotāji jautājumus varēja saprast un interpretēt dažādi, tomēr norāda, ka pielaidīga attieksme pret neformālām attiecībām ar valsts varu mūsu sabiedrībā ir gana izplatīta.
Aptaujas jautājums bija: lai saņemtu no valsts varas kādu publisku pakalpojumu, vai jūs pieļautu: a) izdarīt kādu pakalpojumu, b) dot dāvanu, c) dot naudu. Izrādās, 67% Latvijas iedzīvotāju būtu gatavi dot dāvanu (vidēji ES - 23%), 48% - izdarīt kādu pakalpojumu (vidēji ES - 26%), bet 38% būtu ar mieru par to maksāt (vidēji ES - 16%).
Eksperti pieļauj, ka atšķirīgo atbilžu pamatā ir tas, kā katras valsts iedzīvotāji saprot publiskos pakalpojumus, par kuriem varētu nākties maksāt. Ja Rietumeiropā pārsvarā tie ir tādi, kuru saņemšanai «nedaudz» jāapiet likums, tad Latvijā kukuļus dod par pilnīgi legālām lietām, piemēram, veselības aprūpes pakalpojumu saņemšanu.
Sociālantropologs Ivars Austers norāda: «Ja Latvijas iedzīvotājiem uzreiz nāk prātā veselības aprūpe, tad rietumeiropiešiem, kuriem pārsvarā ir veselības apdrošināšana, tas nav aktuāli. Iespējams, citās Eiropas valstīs cilvēki ar šo jautājumu saprata kādas nelikumīgas darbības, par kurām tad ir jāmaksā. Piemēram, nelikumīga celtniecība vai kas tāds. Skaidrs, ka tas ir aktuāli samērā nelielam skaitam cilvēku. Latvijā cilvēki ir ar mieru maksāt, lai saņemtu absolūti legālu veselības aprūpes pakalpojumu. Un, protams, uz to varētu būt gatavs ne viens vien.»
Arī korupcijas pētnieks Valts Kalniņš tieši nesakārtoto veselības aprūpes sistēmu, kurā vēl joprojām ir izplatīti aplokšņu maksājumi, min kā vienu no iemesliem, kādēļ tik liels cilvēku īpatsvars atbild, ka būtu gatavi maksāt vai pasniegt dāvanu par publisku pakalpojumu.
Līdzīgi domā arī KNAB priekšnieka vietniece Ilze Jurča, paužot pārliecību, ka Latvijā cilvēki nav neētiskāki kā citās Eiropas valstīs. Viņa sabiedrības pielaidīgo attieksmi pret korupciju vispirms jau uztver kā emocionālu reakciju. «Cilvēki ir atbildējuši, modelējot teorētisku situāciju, nedomāju, ka visi tā rīkotos arī praksē. Otrs aspekts ir vairāku jomu nesakārtotība. Protams, ka cilvēki pieļauj iespēju maksāt, lai bērnu iekārtotu dārziņā vai skolā. Rietumeiropā par šādām lietām jāmaksā nav. Tur korupcija ir attiecināma uz cita veida pakalpojumiem.»
Tomēr Eirobarometra atbildes atklāj satraucošu tendenci - liela daļa sabiedrības ir gatava iesaistīties, V. Kalniņa vārdiem runājot, neformālās attiecībās ar valsts varu, lai gūtu sev kādu labumu. Sociālantropologs Klāvs Sedlenieks to skaidro ar Latvijas sabiedrībā izplatīto retoriku: dots pret dotu. «Ja es maksāju nodokļus, tad tikpat vēlos saņemt pretī. Ja es kādam izdaru pakalpojumu, tad viņš pakalpo man. Tas attiecas arī uz korupciju, kur abas puses paliek apmierinātas un izšķiras ar sajūtu: dots pret dotu. Sociālā motivācija tā nerīkoties, jo tas nekalpo sabiedriskajam labumam un ir nevienlīdzīgi pret tiem, kuriem nav iespēju kukuli iedot, ir visai vāja un neizteiksmīga.»
Sociologs Tālis Tisenkopfs to skaidro ar paļāvības trūkumu. «Cilvēkiem trūkst drošības sajūtas. Ja cilvēkiem ir paļāvība likumiem, varai, tad vēlme risināt jautājumus ar kukuļu starpniecību mazinās. Savukārt paļāvības trūkums rada attaisnojumu koruptīvām darbībām.» Tajā pašā laikā sociologs domā, ka daļa atbilžu aptaujā tomēr sniegta aiz inerces. «Tā kā visapkārt runā par korupciju, tad cilvēks aiz inerces pasaka: es arī maksāšu. Šī jau nav pirmā aptauja, kur respondenti tādā veidā sagvelž glupības.»