Tas, ka esam vienā laika joslā ar Somiju, ir vienkārši ērti un patīkami, taču vismaz man savā laikā bija pārsteigums, ka, nokļūstot Turcijā, nevajag pārstatīt pulksteni ne par stundu uz priekšu, ne atpakaļ. Esam vienā laika joslā ar Ēģipti, Kongo, Zimbabvi, Dienvidāfrikas Republiku. Nav jau nekas sevišķs, tomēr dīvaini, ka kaut kur tālu Zimbabvē kāds cilvēks, paskatoties pulkstenī, redz to pašu, ko es, un varbūt pat vienā un tajā pašā minūtē mēs spriežam: «Laiks celties» vai «Ir nu gan vēls».
Reiz man bija iespēja paviesoties vienā no Oksfordas koledžām, turklāt baudīt arī pasniedzējiem domātā lenča labumus. Tas būtībā nozīmēja katru dienu piedalīties saviesīgā pasākumā, kuru uzraudzīja sulainis, kas šķita izkāpis no kāda Agatas Kristi romāna ekranizējuma. Vienā šādā reizē nosēdos līdzās kādam arheologam. Atbilstoši situācijai atvēru mentālo failu, kas saucas «Saruna ar vēsturnieku», un stāstīju, ka skolas laikos piedalījos arheoloģiskajos izrakumos. Kādos? Kapulaukā. Cik senā? Apmēram devītais gadsimts. «Tātad jaunos,» saka mans sarunas biedrs. Jutos mazliet aizvainots - manuprāt, mans kapulauks bija ļoti pieklājīgā vecumā. Mēģināju atspēlēties un padižoties, sarunā garāmejot pieminot Āraišu ezerpili un tās rekonstrukciju. Jā, viņš saprotot, par ko ir runa, Polijā arī tādas pāris esot. Neatkarīgi no viņa apgalvojuma patiesuma vai aplamuma kaut kas manā priekšstatā par Latvijas senvēsturi bija sabojāts.
Kad studēju Ņūfaundlendā, iedraudzējos ar pasniedzēju no Meksikas, kurš tikpat pikti stāstīja par amerikāņiem, kas, izdzirdot vārdu «Meksika», pieņem, ka runa ir par Ņūmeksikas pavalsti, kā es par kanādiešiem, kuri regulāri Latviju klasificēja kā Krievijas sastāvdaļu. Kādu dienu manā kabinetiņā atskanēja zvans, un telefona klausulē kāds vaicāja: «Artis?» Iespēja, ka kāds man varētu zvanīt no Latvijas, bija minimāla, tāpēc satrūkos. Bet tas bija mans meksikāņu kolēģis. Neviens kanādietis neprata izrunāt vārdu «Artis», vienmēr teica «Ātis». Pēkšņi izrādījās, ka mans latviešu «r» nav nekas īpašs, spāņu valodā runājošie to spēja izrunāt smiedamies, bez jebkādas piepūles.
1956. gada 18. novembrī Marokas karalis Muhammeds V, kurš nesen bija atgriezies no bēgļu gaitām, pasludināja Marokas neatkarību no Francijas. Kopš tā laika 18. novembris ir Marokas Neatkarības diena un vieni no nozīmīgākajiem svētkiem šajā valstī. Daudz laimes Marokai! Un Latvijai.