Latvijas teātru Ābolu ķocis

,,,,,

J.Foses Rambuku varētu salīdzināt ar Beketa Gaidot Godo, jo arī Fose apraksta gaidu stāvokli, nepacietīgu apsolītā (?) notikuma piepildīšanos, kurš ilgi un mokoši nenāk. Rambuku situācijā tas ir stāvoklis pēc nāves, kad izšķiras, kur īsti paliks katra dvēsele - vai pelēkajā, nedzīvajā nebūtības telpā, mokoties bezspēcīgā nevarībā un cerot uz atbrīvošanu, vai atdzims jaunā, spēcīgā un jēgpilnā eksistencē. Maijas Apines monoizrāde ir stundu garš seanss, kurā dvēsele, kurai atņemta piesaiste konkrētam dzimumam, gaida, kas atnāks/iestāsies Rambuku. Šaubas mijas ar cerībām, un cerības atkal sabrūk šaubās, līdz noslēdzas ar ilgu, šķietami laimīgu un tomēr mīklainu sfinksas smaidu, kas lēnām iegrimst tumsā (gaismu partitūra izrādē izveidota niansēti), nedodot skaidru atbildi, vai mērķis ir sasniegts. Šīs vienpusējās sarunas laikā aktrise noloba vairākas apģērba kārtas, uzrunā kādu it kā dzīvu vai varbūt jau monumenta stingumā sastingušu būtni un vienmēr paliek bez atbildes. M.Apine smalki, jūtīgi, bez sentimentalizēšanas pārvietojas šajos šaubu - cerību stāvokļos, taču šīs variācijas jau nevar būt bezgalīgas, un brīžiem monologu un situācijas vienmuļība kļūst nogurdinoša; ir skaidrs, ka tā var riņķot bezgalīgi. Ka izrāde dod kādu atklāsmi, līdziesaista katarsē, nevaru teikt, un tā man iestudējumā pietrūka.

,,,,,

Norvēģa Jūna Foses trīs personāžu luga uz JRT melnā tumsā slīkstošās ārpuslaika/ārpustelpas skatuves saplūdusi vienā - aktrises Maijas Apines meditatīvi vienmuļās intonācijās krāsotā balsī. Tā, visticamāk, jūtas no neatbildētas mūža mīlestības nogurusi sieviete īsu mirkli pirms nāves, kad visupiedošanas klusais, bet smagais plīvurs pārklāj Viņu - vienmēr klātesošo vīrieti, kurš režisora un scenogrāfa Ivara Novika askētiskajā telpā materializējies slavenā melnā ziemeļu granīta mēmā piemineklī. Piedošana kā vienaldzība kļūst par izrādes vadmotīvu, brīdinošu zīmi, kas precīzi demonstrē to sajūtu, ko mēdz saukt par «mirušu mīlestību». Godīgi atzīstu, lai arī šī nav «mana mākslas forma» (visupirms jau pati luga šķiet patētiska, bet tukša un rotē uz vietas), nevaru nenovērtēt JRT Rambuku perfekto stila tīrību, gaismu partitūras meistarību (Krišjānis Strazdīts) un apbrīnot M.Apines spēju veselu stundu noturēties uz vienas emocionālas nots - tādas atsvešinātas, pārpasaulīgas eksaltācijas, ko vieni var traktēt kā apnicīgu labsirdīgu īdēšanu, citi - kā virtuozu, gandrīz iemidzinošu meditācijas rečitatīvu. Dziļā būtībā izrāde ir bezcerīgi mīlējušas būtnes pirmsnāves dzejolis - mierīgs un stindzinošs. Arī fināla mizanscēnā tumsā taču iegrimst sievietes pēcnāves maska, ne vairs dzīvs cilvēks. Man patiktu, ja Viņas raksturs būtu grodāks, dzīvāks, ar temperamentu, bet tāda nu ir šī «dzejoļa» radītāju griba.

,,,,,

Norvēģu mūsdienu ievērojamākā dramaturga Jūna Foses luga atgādina vāji strukturētu un plūstošu iekšējo monologu, kurā jaušamas ietekmes no S.Beketa Gaidot Godo (tiek gaidīts mistisks Rambuku - nāve, mūžība, vientulība?) un franču simbolistiem (M.Māterlinka kamerlugas par Nāvi). Romāns Birmanis ir atteicies no lugas situācijā formāli klātesošas otras personas un veidojis monouzvedumu, kura centrā Maija Apine. Izrādei piemīt tas, ko mēdz dēvēt par augstu uzveduma kultūru - brīnišķīgas gaismas (Krišjānis Strazdīts), noslēpumaina telpa (Ivars Noviks), rituālus tērpus atgādinoši kostīmi (Liene Rolšteina), noskaņās mainīga mūzika (komponists R.Džefs). Kopējais iespaids paradoksāls: uzvedumu mokoši garlaicīgi skatīties, jo režisors atdarina simbolisma estētikas ārējo formu, nonākot totālā abstrakcijā un nespējot iekļūt simbolisma mistikā. Piemēram, aktrise maina kostīmu detaļas, bet nepārvēršas par citu personu vai vienas personas citu emanāciju. Tomēr prieku rada iespēja ieraudzīt Maiju Apini it kā atjaunotā, pievilcīgā veidolā, kur pazudusi aktrises pēdējos gados pierastā smaida maska un nekustīgā iekšējā dzīve.