Jaunās Skroderdienas neapvērš tradīciju kājām gaisā un neievieš tajā negaidītas nianses (kā mirušā Silmača spoks un kailie jāņotāji V. Kairiša versijā JRT), bet spēlējas ar tradicionālo. Iepriekšējie Dūdari, Antonijas, Elīnas u. c. kā tādi mājas gariņi istabaugšā un orķestrī komentē, saka priekšā varoņiem tekstus un to, ka visi zina, kurā brīdī sprāgs krāsns, padara par spēli. Arī komponists N. Matvejevs A. Būmaņa kuplejas pielāgojis saudzīgi, savukārt I. Raudinga līgonaktij atradusi komiskas, vienlaikus graciozas raksturdejas. Antonija - valšķīga, pilna seksuālās enerģijas, tāpēc draiska un vienlaikus komiski sievišķīga (jo pati īsti nezina, ko grib) - ir jauna pakāpe ne tikai Antoniju vēsturē, bet arī aktrises Ditas Lūriņas karjerā. Antonija ir ne tikai sieviete starp diviem vīriešiem, bet arī mamma: pirmo reizi nozīmīga loma piešķirta Silmaču saimnieces meitiņai Tonijai, ko cienījamā dramatismā atveido Zane Leimane. Izskatīgais, pārlieku korektais Aināra Ančevska Dūdars par apslēpto jūtu kvēlojošajām oglēm gan liek noprast tikai vienā epizodē - kad, saniknojies par Antonijas aklumu, gandrīz noper savu mācekli Rūdi. Par vājo vietu, kā nereti, kļūst Laime pirtiņā: I. Kļavinska laimīgajam Pičukam pretī stājas faktūrā krāšņā, bet aktiermeistarībā nepārliecinošā P. Prozorovičas Auce. Smalki savīts trīsstūris Antonija - Aleksis - Elīna. Izrādās, J. Āmaņa jauneklīgajam Aleksim ir savi iemesli spītēt šai - šerpajai, atskabargainajai Līgas Vītiņas vai introvertajai, lepnajai Lienes Gāliņas - Elīnai. Arī «veceņu» trio - šoreiz pašā spēku pilnbriedā (I. Burkovska, D. Gaismiņa, I. Slucka) - lielisks, arī Silmaču tīņi - J. Vimbas pārgudrais Rūdis, Madaras Saldoveres seksuāli atmodusies Ieviņa un A. Krūzkopa vieglprātīgais Kārlēns. Romantiskais Ģ. Liuzinika un vairāk lietišķais G. Grasberga Joske pārī ar I. Misānes jūgendstila Zāru par savām jūtām pārliecina kā no ekspresionistu filmām izkāpušo Ābramu, kurā teju neiespējami atpazīt J. Lisneru. Vitālu dziņu, komisma un negaidīta dramatisma pilnas ir šīs Skroderdienas. Pareģoju izrādei garu mūžu.
Vērtējums: 4 no 5
Jaunā izrāde ir pretrunīga. Ir vairākas režisoriski interesanti iecerētas, smalki izstrādātas un aktieriski izcili nospēlētas lomas. Centrā Ditas Lūriņas Antonijas un Aināra Ančevska dramatiskais mīlas stāsts: labāku Antoniju nevaru iedomāties; Dūdars - pārliecinošākā no visām A. Ančevska lomām. Juris Lisners Ābramā un Gundars Grasbergs Joskē vairāk redz cilvēkus, ne komiskās maskas: ieskanas dramatiskas notis par svešajiem, kuri jūtas lieki «mūsējo» saimē. Komiskā artistiskuma centrs - Artūra Krūzkopa Kārlēns un Jāņa Vimbas Rūdis. Interesantus un konkrētus raksturus radījušas Daiga Gaismiņa (Pindacīša) un Līga Liepiņa (Bebene). Dažas režisores idejas nav pilnvērtīgi izstrādātas un piešķir izrādei neērtību raisošu samākslotību un nevajadzīgi to sagarina: no Smiltāju mantiniekiem pārnākušās abu dzimumu «kauķenes» jeb mājas iepriekšējo paaudžu gari sāk tīri sparīgi, bet drīz vien režisores izdoma apsīkst un aktieri statiski dežurē. Bet varbūt vislielākās problēmas saistās ar neprasmi radīt atmosfēru, noskaņu tik būtiskās ainās kā Jāņu vakars un Laime pirtiņā, bet tieši Jāņu vakara atmosfēra šo lugu atšķir no pilnīgi visām citām latviešu lugām.
Vērtējums: 4 no 5
I. Rogas inscenējumam ir izdevies radīt smeldzīgi saldo Skroderdienu Pirmsjāņu un pirmskāzu kopnoskaņu un atmosfēru. Vislielākais nopelns te Silmaču saimei, kas, apmetusies istabaugšā, puķu dobēs un pirtiņas pakšos, omulīgi sīc, kurkst, snauž, skumst, līksmo un muzicē visam līdzi, radot vienota, vibrējoša organisma sajūtu. Scenogrāfam M. Vilkārsim izdevusies harmoniska, skaista, spēlei pateicīga un to rosinoša Silmaču sēta. Tas, ka lielajā mozaīkā ir arī blāvākas ainas un tēli, ir pamanāms, taču kopējais lielais Silmaču bildes ietvars ir, un centrs - jauna, spēcīga, pievilcīga saimniece - arī. Cienījami, ka ansamblis neatdarina iepriekšējo iestudējumu intonācijas, jau labi iespēlētas, publikai tīkamas un smīdinošas ainas, bet atrod savu, neuzspēlēti dabisku, lirisku, vietām arī sūru intonāciju. Antonija - jauna, skaista, kaislīga un dzīvi mīloša sieviete D. Lūriņas veidolā - ir līdz šim neierasti spēcīga Elīnas konkurente. Ir saprotams, ka Aleksis toreiz krogū ir apžilbis un saderinājies ne jau saimnieces naudas dēļ. Tieši tāpēc gribētos, lai Elīna (L. Vītiņa) un Aleksis (J. Āmanis) dod pilnasinīgu līdzsvaru šai attiecību trijstūrī un četrstūrī, kā līdzvērtīgas svaru kausos nosver savas jūtas un kopīgo nākotni. Pašlaik visvairāk nepārliecina režisores izvēle Auces lomu piešķirt LKA studentei - ir pirmo izrāžu satraukums, nav lomas un nav pirtiņas skata laimes oāzes, ar ko Antonijai, Elīnai un Aleksim samērot katram savas pāri plūstošās jūtas un tumšās nojausmas. Atmiņā paliek Rūdis (J. Vimba) un Kārlēns (A. Kūzkops), žīdu trijotne (J. Lisners, Ģ. Liuzniks, I. Misāne), I. Burkovskas Tomuļu māte.#