Sapnis bija nejauks, bet realitātē nav neko labāk. Tomēr, par spīti tam, dziļi sirdī vīd patīkamā sajūta, ka esi valsts budžetam ko labu izdarījis - nodokļos maksā daudz vairāk, saņem krietni mazāk, ja vispār saņem. Mums, literātiem, ir pavisam viegli ap dvēseli - tikai trešdaļa procenta no Kultūras ministrijas budžeta, Kultūrkapitāla fondu ieskaitot, tiek tērēta literatūras attīstībai. Sirdsapziņa tīra, nekādi lielie liekēži neesam. Bet neko jau arī nevajag, kas tur: švīks - ar pildspalvu pa papīru, klip, klap - pa datora taustiņiem, viens divi - un pa vakariem, pa naktīm, no maizes darba brīvajā laikā stāsts vai romāns gatavs. Rakstīt māk visi latvieši, tāpēc latviešu literatūra nekur nepazudīs. Allaž atradīsies kāds dullais, kas kaut ko uzrakstīs tāpat, aiz gara laika un par velti. Vienīgā nelaime, ka konsolidēt šai literatūras laukā īsti nav ko un strukturālām reformām arī nav kur izvērsties. Jāmeklē citur. Zivi parasti sāk tīrīt no galvas. Un jo radikālāk, jo labāk. Ar asi trītu nazi laižam gar žaunām un pārlaužam mugurkaula asaku. Nu, protams, jāsāk ar Saeimu. Pirms pāris mēnešiem, budžeta pieņemšanas laikā, tika lūgts neliels atbalsts bibliotēkām grāmatu iepirkšanai, jo PVN nesakarīgi pieaudzis. Visi attiecīgās komisijas deputāti kā viens māja ar galvu, ka tā gan ir laba lieta, to vajag atbalstīt. Tomēr sēdes beigās paziņoja, ka palīdzēt nu nekādi nevar, jo koalīcijas līgums jāievēro un tāda neparedzēta līdzekļu pārdales ierosināšana var sagāzt valdību. Nu un? Vai tad valdība _per se_ ir svarīgāka nekā bibliotēku apmeklētāju tūkstoši? Vispareizāk būtu tādus nevarošos (vai negribošos?) deputātus dabūt laukā no Saeimas. Domāju, kādas trīs ceturtdaļas sanāks, bet atlikušie 25 lai strādā par vidējo darba algu - ap 400 latu uz papīra. Uzreiz būs tuvāk tautai, daudz labāk izjutīs tās vajadzības. Saeimā noteikti ir par daudz pļāpāšanas, bet maz sausā atlikuma. Pats tur ne reizi vien esmu bijis, pats redzēju. Bet varbūt pietiks viņiem ar vidējo pensiju, jo kāds pirmo reizi ievēlēts deputāts nejauši izteicās, ka pēc iepriekšējās darbavietas viņš Saeimā jūtoties kā pensijā. Tik daudz brīva laika esot, viss ritot tā gausi, rimti... Un kāpēc šī autoritārā prakse, ka deputāti paši sev nosaka algu, nevis tie, kas viņus ievēl? Mjā, līdz patiesai demokrātijai pasaulē vēl tālu. Arī parlamentārie sekretāri un visādi citādi izpalīgi ir lieki. Saeima nav nekāds bērnudārzs, kur zupa ar karoti mutē jālej, pašiem vajadzētu spēt ar visu tikt galā. Lieli cilvēki tomēr. Dažādu sinekūru valsts pārvaldē vēl ir pa pilnam, tāpēc tālāk zivij jāuzšķērž vēders un jāizvelk iekšas, tas ir... jālikvidē visas ministrijas, atstājot tikai Finanšu ministriju. Tur arī var nometināt visus nozaru ministrus, kuri tad politiski noteiktu, cik kuram daudz naudas dot. Saprotu, izklausās traki, taču Latvijā, šķiet, efektīvāk būtu izliet no vannas ūdeni ar visu bērnu un pēc tam to pacelt, nevis kusli un bezcerīgi smalstīt ar tējkaroti duļķes. Attīrot visu laukumu, mēs ļoti labi redzētu to, bez kā sen jau varējām iztikt. Skaidrs, ka ministrijas izveidosies no jauna, un tā droši vien arī jābūt. Taču, kamēr tās atkal pārklāsies ar sīkstu birokrātijas krūmāju, mēs būsim ieguvuši laiku un ietaupījuši līdzekļus. Tā varētu būt samērā ilgtspējīga reforma. Vai tad nu skolotāji, ārsti, policisti, mūziķi paši nezina, kā viņiem jāstrādā? Ne jau deputāti vai ierēdņi, bet tieši viņi pilda valsts funkcijas. Viņiem nepieciešama tikai samaksa par reāli padarīto darbu. Bez traucējošām komandām no augšas viņi kādu laiku mierīgi iztiks. Arī viņi ir lieli cilvēki.
Lieli cilvēki
Daudzu mēnešu garumā pa visu iespējamo mediju un paramediju kanāliem ziņas par budžeta konsolidāciju ir straumēm vien tecējušas galvā. Jau sapņos rādās - kā tāda liela, resna vārna, kas ar veiklu knābi ķeksē no kabatas santīmus un latus, bet spārnu vietā tai plivinās strukturālās reformas. Tiš, dzenu to prom un pamostos.
Uzmanību!
Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.