Ja atsauc atmiņā 2008. gada nogali, var teikt, ka visas trīs Baltijas valstis bija gan līdzīgā, gan arī ļoti atšķirīgā situācijā. Līdzīgais, protams, bija tas, ka mūsu ekonomikas bija pārkarsētas, bija nopietni jādomā par inflācijas draudiem, un mūs visus krīze bija iedragājusi ļoti nopietni. Piedzīvojām ekonomikas sašaurināšanos, būtisku IK kritumu. Un lielākais izaicinājums bija straujš valsts ienākumu samazinājums, saglabājoties salīdzinoši lieliem izdevumiem. Tāpēc mums visiem nācās ierobežot izdevumus un domāt par papildu ieņēmumiem. Vienlaikus bija arī lielas atšķirības - Igaunija bija uzkrājusi ievērojamas rezerves, Latvijā jums bija problēmas par Parex banku, Lietuvā nebija budžeta pārpalikuma, bet nebija arī lielu problēmu ar bankām. Šī situācija noteica atšķirīgas pieejas, atšķirīgas stratēģijas katrā no valstīm. Mūsu pieeja bija meklēt finansējuma avotus starptautiskajos finanšu tirgos, savukārt Latvija izraudzījās doties pēc palīdzības uz SVF. Igaunija spēja sevi finansēt pati, izmantojot agrākos uzkrājumus.
No šodienas skatpunkta raugoties - kas ir bijuši Lietuvas lielākie ieguvumi, aizņemoties finanšu tirgos, nevis no SVF?
Mums ir bijusi un ir iespēja reaģēt uz krīzi daudz elastīgāk. Tas ir lielākais guvums. Protams, mēs esam maksājuši nedaudz lielāku cenu par saviem aizņēmumiem, nekā tas būtu, aizņemoties no SVF. Taču ir ļoti grūti paredzēt, kā lietas būtu varējušas attīstīties, ja mēs būtu aizņēmušies no SVF. Iespējams, būtu ļoti striktas prasības un politikas, kā tas ir pie jums, Latvijā. Redziet, ir jāņem vērā, ka mēs Lietuvā dažkārt esam daudz emocionālāki, mūsu valdības koalīcija jau ilgāku laiku nav pārāk stabila. Tāpēc mums šāda elastīgāka situācija, kas ļauj izvairīties no politiskām problēmām, ir ieguvums. Tāpēc mēs esam spējuši saglabāt stabilu politisko vidi un esam nodrošinājuši tādu lēmumu pieņemšanu, kas nepieļāva finanšu sistēmas sabrukumu.
Nesen kādā intervijā esat sacījis, ka Lietuvai varētu būt grūtības aizņemties starptautiskajos finanšu tirgos, ja ASV un Eiropu skars otrā finanšu krīze. Cik liels ir šis drauds?
Šis jautājums jāskata plašākā kontekstā saistībā ar iespēju, ka problēmas skar eirozonu vai visu pasauli. Finanšu tirgi šādā situācijā kļūst ļoti sensitīvi, un ir daudz grūtāk aizņemties. Mūsu budžeta deficīta līmenis šobrīd ir aptuveni 5% no IK, nākamgad mūsu mērķis ir 3%, un šādā līmenī deficīts ir jāfinansē, aizņemoties starptautiskajos tirgos. Tāpēc nervozitāte eirozonā mūs tikai papildus motivē veikt radikālu budžeta konsolidāciju, samazināt izdevumus. Jo mācība, ko mēs guvām 2008. gadā, ir ļoti vienkārša - globālas krīzes apstākļos deficīta finansēšana ir ļoti nopietns izaicinājums. Arī nākamgad Lietuvai ir jāturpina pārfinansēt savu parādu, tāpēc es ļoti ceru, ka varēsim izvairīties no jebkāda veida sarežģījumiem saistībā ar nestabilitāti starptautiskajos finanšu tirgos.
Vai ir iespējams, ka nākotnē Lietuva varētu aizņemties no SVF?
Nē, šobrīd mēs to neapsveram. Mēs turpināsim iesāktās reformas, ko esam sākuši, un, kā jau sacīju, iespējamās problēmas finanšu tirgos ir papildu arguments būt vēl skarbākiem.
Kādās jomās jums jābūt skarbākiem?
Nākamgad mums būs vēlēšanas, un šādos gados politiķi, protams, grib būt īpaši jauki un tērēt vairāk. Turklāt ir vajadzīgas pārmaiņas mūsu domāšanā. Jo gada pirmajā pusē bija ļoti pozitīva informācija par ekonomikas attīstību, bijām viena no visstraujāk augošajām ekonomikām ES. Taču šis optimisms ir jāmaina, ņemot vērā šābrīža norises pasaulē. Nedrīkstam būt relaksēti. Mūsu izaicinājums ir pieņemt visus nepieciešamos lēmumus, lai deficītu samazinātu zem 3% no IK.
Vai saskatāt kādus guvumus Lietuvai, pārejot uz eiro?
Man jāteic, ka pievienošanās eirozonai ir vairāk tehnisks jautājums. Mēs saredzam lielu ieguvumu no tā, ka savu finanšu sistēmu uzturam zināmu striktu kritēriju ietvaros, mēs tos varam nosaukt par Māstrihtas kritērijiem. Nesenā pieredze liecina, ka pieļaut lielu deficītu, tērēt vairāk, nekā iespējams nopelnīt, ir bīstami. Tas var būt arī ļoti sāpīgi iedzīvotājiem, kad valstī ir jārisina šādas relaksētas politikas sekas. Māstrihtas kritēriji ir labi valstij un tās iedzīvotājiem. Un, ja galu galā esat spējīgi pievienoties eirozonai, tas ir tiešām… (pauze) es teiktu, ka tas ir labs tehnisks risinājums. Bet mēs nepievienosimies eirozonai pirms 2014. gada. Es ceru, ka līdz tam laikam būtiskākās eirozonas problēmas būs atrisinātas.
Jūsu stratēģija tātad nav pievienoties 2014. gadā, bet vēlāk.
Mūsu stratēģija paliek nemainīga - būt gataviem pievienoties 2014. gadā, bet prioritāte ir finanšu sistēmas stabilitāte, Māstrihtas kritēriju ievērošana iespējami drīzā laikā. Īpaši jau tāpēc, ka mēs saredzam iespēju otrajam globālās krīzes vilnim. Deficīta samazinājums, valsts parāda stabilizācija ir mūsu galvenās prioritātes.
Vai šā brīža notikumi eirozonā ietekmē Lietuvas eiro ieviešanas plānus?
Notikumi eirozonā ir nozīmīgi valsts finanšu sistēmas kontekstā - deficīta līmenis, valsts parāds, ieņēmumu līmenis un tamlīdzīgi. Domāju, ka Baltijas valstis un Ziemeļvalstis rāda ļoti labi piemēru tam, kā šādā situācijā būtu jārīkojas. Proti, ir atklāti jārunā par sarežģījumiem un bez ilgākas kavēšanās jāķeras pie darbiem, nereti arī nepatīkamiem, piemēram, izdevumu samazināšanas. Kas notiks ar eiro brīdī, kad mēs tehniski būsim gatavi pievienoties, - tas, protams, ir būtisks jautājums, taču ne prioritārs. Es neesmu pesimists, runājot par eirozonas vai ES nākotni. Kad lasu tādus ļoti apokaliptiskus rakstus starptautiskajā presē, nu mani nepārliecina šie apokaliptiskie scenāriji. Vispirms jau tāpēc, ka ES vēsture, sākot no Romas līguma un līdz pat Lisabonas līgumam, Eiropa ir attīstījusies no vienas krīzes līdz nākamajai. Un parasti pēc katras lielākas krīzes Eiropa ir kļuvusi stiprāka, konsolidētāka. Protams, es nesaku, ka problēmas eirozonā būtu ļoti viegli atrisināmas, taču nav nepieciešams pakļauties ļoti pesimistiskiem scenārijiem.
Latvijā patlaban saduras divas ekonomiskās politikas teorijas - viena, kas iestājas par taupību, eiro ieviešanu, un otra, kas aicina mazāk rūpēties par deficīta līmeni, bet ieguldīt ekonomikā, lai piedzīvotu izaugsmi. Kurš ceļš jums šķiet pareizāks?
Jā, aizvadīto gadu laikā mums bijušas ļoti plašas diskusijas. Īpaši jau tāpēc, ka dažas lielas valstis bija izraudzījušās šo keinsisma pieeju, ekonomikas stimulēšanas ceļu. Dažas no šīm valstīm šobrīd saskaras ar grūtībām valsts parāda apjoma dēļ. Mums šādi rīkoties nav iespējas, jo mums nav tādu resursu. Mūsu stratēģija ir iekšējā devalvācija, kas palielina konkurētspēju. Un šobrīd jau var redzēt, ka šī pieeja strādā, piemēram, būtisks eksporta pieaugums liecina, ka esam atguvuši konkurētspēju. Šī stratēģija ir bijusi salīdzinoši vienkārša - turēt stabilu finanšu sistēmu, kas ir būtisks nosacījums ekonomikas stabilitātei. Mūsu rīcībā ir visi argumenti, kas apliecina, ka šī stratēģija ir bijusi pareiza. Un mēs varam būt labs piemērs citām valstīm, kuras vēl nevar izšķirties par pareizāko ceļu.
Kas ir galvenie Lietuvas ekonomikas virzītājspēki?
Atgūšanās no krīzes bija iespējama būtiska pieauguma eksportā dēļ. Aptuveni 70% no mūsu eksporta aiziet uz ES valstīm. Sekmīgākās nozares ir servisā un ražošanā ar augstu pievienoto vērtību, piemēram, mēbeļu, ķīmijas, tehnoloģiju nozares. Protams, mūsu lauksaimniecības sektors, kurš rāda ļoti stabilu izaugsmi.
Kādi ir Lietuvas būtiskākie mērķi ekonomikā tuvāko divu gadu laikā?
Nākamgad, protams, mēs būtu ļoti laimīgi nepiedzīvot otro krīzes vilni. Taču pat mierīgā scenārijā mums ir lieli izaicinājumi budžeta veidošanas jomā. Ja lielu satricinājumu nebūs, tuvāko gadu lielākais mērķis paliks izveidot modernu, dinamisku un globāli konkurētspējīgu ekonomiku. Jāizmanto savas priekšrocības, kuras ir mums visiem, visām Baltijas valstīm. Mums jākļūst par pilnasinīgu Ziemeļvalstu daļu.
Nākamgad plānojat palielināt pensijas līdz pirmskrīzes līmenim. Cik tas izmaksās, kā to finansēsiet?
Jā, krīzes laikā pensijas tika samazinātas vidēji par 5%. Tas notika 2009. gada nogalē, un, pieņemot šo lēmumu, mums bija skaidra vienošanās ar sociālajiem partneriem, ka šie samazinājumi būs uz diviem gadiem. Solījumu turēsim, un pensijas atgriezīsies pirmskrīzes līmenī, tas gan neattiecas uz valsts sektorā strādājošo algām. Tas izmaksās aptuveni 600-700 miljonus litu (120-140 miljoni latu). To segs ekonomikas izaugsme.
Vai valsts sektorā turpināsiet samazināt algas?
Nē. Mūsu aprēķini liecina, ka ekonomikas pieaugums veidos nepieciešamo ieņēmumu pieaugumu valsts budžetā, kas, uzturot citas izmaksas esošajā līmenī, ļaus palielināt pensijas.
Emigrācija jau ilgāku laiku ir Latvijas un Lietuvas problēma. Vai jums ir kāds īpašs reemigrācijas plāns?
Par emigrāciju nevar runāt atrauti no citiem jautājumiem. Manuprāt, viena no labākajām reemigrācijas stratēģijām ir bijusi Īrijai, ko tā realizēja astoņdesmitajos gados. No Īrijas cilvēki bija emigrējuši ļoti ilgu laiku, taču īriem izdevās savu ekonomiku modernizēt, piesaistot valstij lielus starptautiskus uzņēmumus. Īru valdība burtiski medīja lielus uzņēmumus, piemēram, Intel, lai tas iegulda Īrijā.
Jūs pašlaik kādu medījat?
Mēs medījam visu laiku. Atgriežoties pie Īrijas stāsta. Viņu valdība apsolīja korporācijām virkni dažādu labumu, taču uzņēmumu atbilde bieži bija - jums pietrūkst kvalificēta darbaspēka. Tad īru valdība lūdza uz dažām nedēļām pārtraukt sarunas un vērsās pie ASV dzīvojošajiem īriem ar lūgumu atgriezties. Viņi savāca ap 400 IT jomā strādājošu īru inženieru parakstus, ka tie atgriezīsies dzimtenē, ja tiem tiks nodrošināts darbs. Tas bija pirmais solis, kam sekoja uzplaukums Īrijas ekonomikā. Protams, līdz zināmam brīdim. Manuprāt, šis ir reemigrācijas stratēģijas piemērs, kurš parāda, ka vispirms ir jārada labākie nosacījumi cilvēkiem. To ir iespējams panākt ar modernu, dinamisku ekonomiku.
Vai kāda multinacionāla kompānija varētu ienākt Lietuvā?
Pērn mums bija veiksmīgs rezultāts pēc šīm, nosacīti sakot, investoru medībām. Mūsu saprašana un pieredze saka - ja sēdēsiet uz vietas un gaidīsiet, kamēr kāds atnāks, jūs varat gaidīt gadiem. Tāpēc mēs paši dodamies uz Kaliforniju, Losandželosu, Silīcija ieleju, Ņujorku, Bostonu, Londonu, Skandināvijas valstīm un klauvējam pie uzņēmumu durvīm. Mēs varam viņiem piedāvāt virkni ieguvumu, atnākot uz Lietuvu, piemēram, kvalificētu darbaspēku, labāko interneta infrastruktūru reģionā, strauji augošu tirgu tuvumu. Aizvadītajos gados mēs esam šādi piesaistījuši Barclays banku, kas šeit ir izveidojusi vienu no reģionālajiem centriem, arī Western Union, IBM un citus. Kad vairāki lielu uzņēmumu vārdi jau ir jūsu valstī, tam parādās sniega bumbas efekts.
Vēl viens liels vārds ir piesaistīts Lietuvas atomelektrostacijas projektā Visaginā (Hitachi GE Nuclear Energy). Kas ar šo projektu notiek?
Jā, tas ir viens no mūsu lielākajiem projektiem un viena no mūsu prioritātēm. Mums bija iespēja izvēlēties vienu no diviem pasaulē lielākajiem atomenerģijas tehnoloģiju uzņēmumiem kā savu partneri. Ir izvēlēts partneris, un ar to notiek sarunas. Ceram, ka līdz gada beigām tiks pabeigta līguma saskaņošana starp visiem partneriem (stratēģiskais partneris, Lietuva, Latvija, Igaunija un Polija).
Kāda varētu būt investora daļa jaunā uzņēmuma kapitālā?
Tas vēl noskaidrosies līguma tapšanas laikā. Bet cik es saprotu, starp visām projektā iesaistītajām valstu energokompānijām it laba sapratne par projekta tālāko gaitu.
Vai saredzat iespēju Lietuvai piedalīties sašķidrinātās gāzes termināļa (SGT) projektā Rīgā?
Mēs neesam pret reģionālu SGT. Vienlaikus ir ļoti būtiski saprast, ka SGT projektu nevar atdalīt no liberalizācijas procesa gāzes sektorā. Mums Lietuvā ir liels izaicinājums piekļūt alternatīvam gāzes piegāžu avotam, cik vien iespējams ātri. Jo esam jau sākuši gāzes sektora reformas, mums ir bijusi diskusija ar Gazprom, ne vienmēr tā bijusi racionāla. Taču sarunas ar Gazprom kļūs daudz racionālākas brīdī, kad mums būs pieeja alternatīvam gāzes piegādes avotam. Tāpēc mēs plānojam veidot nelielu SGT Klaipēdā iekšzemes vajadzībām, jo nevaram pārāk ilgi gaidīt. Nedomāju, ka šī mūsu iecere konkurē ar citiem projektiem, piemēram, Rīgā. ES ieguldījumu savā projektā mēs neplānojam.
Vai Baltijas valstīm ir nepieciešams būt vienotākām - politiski, ekonomiski?
Ja skatāmies tālākā nākotnē, piemēram, divdesmit gadu garumā, nākas domāt par mērķiem, kas mums šajā laikā būtu jāsasniedz. Manuprāt, mums ir jāpanāk savi Ziemeļvalstu kaimiņi. Jāpanāk daudz dziļāka integrācija ar saviem kaimiņiem Ziemeļvalstīs. Tas ir lielākais stratēģiskais mērķis. Mums jākļūst modernākiem, konkurētspējīgākiem, arī vienotākiem savā starpā, jo runāt par ekonomiku ar gandrīz 8 miljoniem iedzīvotāju ir pavisam kas cits nekā ar 3 vai 2,5 miljoniem iedzīvotāju.
Latvijas nacionālās aviokompānijas airBaltic vadītājs Bertolts Fliks ir teicis, ka aviokompānija varētu par bāzes lidostu izraudzīties Viļņu. Vai jums par to ir kas zināms?
Mums ir zināms, ka airBaltic ir zināmas diskusijas ar Latvijas valdību, un mēs gribētu novēlēt Latvijas valdībai rast labāko risinājumu šīm problēmām. Taču mēs nevēlamies nekādā veidā iejaukties šajās diskusijās.
Jums ir bijušas kādas sarunas ar airBaltic?
Šobrīd ne, man nav tādas informācijas.