Uldis runājās tik mutīgi, ka nolēmu par viņu un viņa darbu uzzināt vairāk. Aizvadītā nedēļas nogale Latvijas kalnu trasēs bija īpaši darbīga. Izmantojot Lietuvas Neatkarības dienas brīvdienas, mūsu trasēs bija daudz lietuviešu slēpotāju. Aģentūra _LETA_ ziņo, ka vairākās trasēs lietuviešu skaits pārsniedzis pašmāju slēpotājus. Sauleskalnā un Gaiziņkalnā 80 līdz 90% slēpotāju bijuši no Lietuvas.
Nomet kilogramus
Uldis Riekstukalnā strādā piekto gadu, tāpēc viņam ir virkne novērojumu. Par tiem Uldis runā tieši un droši. Piemēram, par svaru. «Nu jau dāma, kura negrib teikt svaru, ir retums. Agrāk bija vairāk. Tagad saprot, ka mani personīgi neinteresē, cik viņa sver, pašas drošības dēļ tas ir.» Citas speciāli pakoķetējot un prasot: «Un kā jums šķiet, cik sveru?» - «Parasti jau nosaucu zemāku nekā ir.» Pa retam lēdijas atzīstot, ka svaru samelojušas. «Sešdesmit kilogramus sverot, bet, kad jau sāku pievilkt skrūves, pieliecas un iečukst: «65!»» Ja svaru nesaka, Uldis to aplēš pats. Kļūdīties viņš varot, jo slēpošanas kostīmi mēdz būt biezi un mānīgi.
Lietuviešu invāzija
Stāstu Uldim, ka redzēju kādu lietuviešu kungu vaļējā ādas jakā un džinsos metamies no kalna lejup, skaļi aurojot. Viņam nopakaļus spiegdama «lidoja» dāma mētelī un plandošiem matiem. Abi kalna vidū nokrita un laimē staroja. Uldis smaida. «Katrs sestais te ir lietuvietis. Invāzija. Šķiet, ka viņu ir daudz, taču tā nemaz nav. Viņi vienkārši ir skaļi.» Uldim, protams, patīk, ka leiši brauc, jo «silda taču ekonomiku». Viņš gan norāda, ka strādāt ar viņiem jāmāk, jo jāsaskaras ar viņu pašpārliecinātību. «Viņiem neviens zābaks nebūs par lielu. Ja kājai ir 43.izmērs, leitis prasīs 46. Lai kājai esot brīvi, lai nespiežot. Bet tā nevar, tieši ciešam jau zābakam jābūt. Pirms diviem gadiem bija gadījums, kad kāds pēc slēpošanas zābaku novilka brīvi kā zeķi, pat klipšus neattaisot!»
Slēpju nūjas - lazdas
Piecos gados Uldis lietuviski iemācījies nomā vajadzīgos vārdus: slēpju nūjas - lazdas, slēpes - sļides, svars - svoris, snovborda dēlis - sniegalenta. Tomēr, lai kā Uldis runātu, visi lietuvieši viņam neklausa un daļa nomā labprātāk stāv baros, nevis rindā. Ja kāds izteikti neievērojot rindu pie pacēlāja, letiņi izmācot - iebakstot ar nūju. Tas gan neattiecoties uz tiem, kuri brauc piekto gadu un izprot kalna kultūru. Visticamāk, viņi nav nožmiegušies instruktoram. Lielākoties lietuvieši esot taupīgi un instruktoru nealgojot, tā vietā gūstot traumas. «Viņi ietaupa arī uz ēdienu, jo ņem to līdzi. Es to atbalstu, jo, braucot slēpot, pats arī līdzi ņemu maizes.»
Vakaros pēc darba kalna darbinieki atpūšas, spēlējot zolīti, savukārt sezonas slēgšanas ballē visi rāda trikus un cenšas pārlēkt baseinam, kas izrakts kalna lejā. «Uz kalna vispār ir sava pasaule,» Uldis stāsta. Daļa darbinieku nakšņo netālu esošajā namiņā, paši gatavo ēst. Arī rīdzinieki. Kā Uldis. Savulaik viņš bijis vēstures skolotājs un, mācoties LU vēsturniekos, nolēmis pastrādāt arodskolā. «Gribējās pamēģināt, kā tas ir.» Algas dēļ zudusi motivācija turpināt darbu, aizbraucis uz Lielbritāniju strādāt par šoferi. Nelegāli. Latvija tolaik vēl nebija ES dalībvalsts. Uldis apcietināts, konvojēts uz lidostu un atgriezies Latvijā. «Raiba,» viņš saka par savu darba pieredzi. Pēdējā laikā Uldis vasarās piepelnās gadījuma darbos, tāpēc priecājas par garu un aukstu ziemu.
«Atkal slēpot?» sakot sieva, kad vīrs brīvdienās grib doties uz kādu kalnu. Sieva neslēpo, lai arī Uldis vairākkārt mudinājis - gan Latvijā, gan Itālijā. Četrgadīgo bērnu gan esot uzlicis uz slēpēm. Otrs, pusotru gadu vecais, vēl esot tam par mazu.
Kad pēc garas darbdienas Uldis vairs cilvēkus redzēt negrib, viņš zina, ko darīt - atliek nomainīt vidi kaut vai uz pusstundu. Vislabāk paslēpot. Kad uz kalna vēl vai vairs nav neviena.