Tomēr velti būtu Vigulu skatīt tikai kā šā laika produktu - viņa dzejoļi stāv uz stingra pamata, krietni sapresēta kultūrslāņa, un rūdīts feinšmekers varēs no tiem izlasīt ne vienu vien atsauču un citātu rozīnīti. To vidū ir gan klasiskā modernisma dzejnieku leknās metaforas, gan, piemēram, Vigula līdzaudža Arta Ostupa jauneklīgās bēdas par to, ka aktrise Skārleta Johansone viņu neizprotamu iemeslu dēļ nemīl. Daudzviet izmantotās garās, smagnēji blīvās, ar asonansēm atskaņotās rindas atbalso Josifa Brodska dzejas tehniku (Viguls ir arī viens no nule kā tapušās Brodska dzejas izlases latviskotājiem), trešās nodaļas ēnainais rēgainums uzvedina uz asociācijām ar Georgu Trāklu, taču Viguls, kā jau jebkurš talantīgs, savdabīgs dzejnieks, ietekmes pratis radoši pārkausēt.
Četras vēstules
Krājums sadalīts četrās daļās, kuras pārdomāti ved pretī kulminācijai. Daļas iežogo četras vēstules, kurās autors uzdod krājuma kopējo toni: galveno lomu šeit spēlē liriskais varonis, kurš, pēc paša teiktā, sirgst ar diloni, dzīvo nabadzībā un postā, ļaujas kaitīgiem ieradumiem, kā arī dāmu un padauzu valdzinājumam un nemitīgi atrodas sabrukuma, depresijas, paranojas un mazohistisku sāpju noskaņās. Vēstules it kā ir intīmas, personīgas atklāsmes, savukārt visi pārējie teksti it kā ir «īstā» dzeja - šis autora triks piešķir krājumam daudzslāņainību un pat zināmas sižetiskuma iezīmes.
Pirmā nodaļa aizrit samērā mierīgi, skumjas vēl ir dzidras un jūtas vēl biklas - gan bērnības atmiņu inspirētajā ciklā sirdsakmeņi, gan smeldzīgajā meditācijā par laiku un mīlestību «mēnesnīcā tava seja man izliekas zilganos toņos...» (Mani šokē fakts, ka kaut ko tik izcilu var uzrakstīt, vēl mācoties vidusskolā!)
Otrās nodaļas treknākais kumoss ir cikls viesības, tādā kā rokoko stila vai krievu sudraba laikmeta izsmalcinātībā uzburts noģiedams stāsts par kādu neirotisku kaislību bagātīgā ornamentācijā: «jaunkundz, jūs drīkstat ņemt atpakaļ acis - šo smieklīgo kaprīzi,/šīs delnas bez dūnām, šīs lilijām līdzīgās lūpas un pilīti asins!». Šo ciklu, tāpat kā tam sekojošo intonatīvi radniecīgo beznosaukuma ciklu latviešu jaunākās dzejas kontekstā izceļ iedarbīgi lietotās retoriskās uzrunas, kuras pārliecina ar satraukuma un noslēpuma klātbūtni, lasītājam ļaujot vienīgi iztēloties to, kas nolasāms pusaprautajās, lakoniskajās vārsmās.
Trešo daļu iezīmē nemitīgi klātesošais aizbraukšanas, prombūtnes motīvs ciklos atvaļinājums un dusošais, kurus raksturo paranoisku baiļu un apjukuma atmosfēra, kas rodas, liriskajam varonim apdzīvojot svešas istabas, katrā niecīgā priekšmetā pēkšņi saskatot noslēpumainu zīmi, kura var ietekmēt viņa likteni.
Ceturtajā daļā bravūra un cinisms ir pieaudzis spēkā, ciklos es gribu būt tavs suns un pretošanās uzburtās ainas rāda pārsātinātu, vīlušos un apātisku varoni, kurš tikai reizēm spēj sacelties pret savu ierasto «postu», lai formulētu kādu elegantu sentenci un lieku reizi izgaršotu sava posta smalkākās nianses.
Un krājuma grandiozais beigu akords ir dzejolis ars poetica, kurā akumulējusies gan liriskā varoņa bravūra, gan ievainojamība un kurš it kā noslēdz četru vēstuļu iezīmēto varoņa «lirisko dienasgrāmatu» ar nojausmu par viena posma beigām, kas, kā labi zināms, ir jauna posma sākums: «man iekšā kaut kas salūza, it kā būtu pārtrūkušas šņores,/kas satur visu to maucību, kas manī ir sadzīta nikni,/salūza, it kā kāds noņemtu no manis krūšu kurvi turošās ādas siksnas».
Mūsdienu dekadents
Mūsu acu priekšā ir visīstenākais poet maudit jeb nolādētais dzejnieks - šo dzejdaru paveidu pasaule iepazina no franču XIX gadsimta dzejas, kurā to pārstāvēja Bodlērs, Verlēns, Rembo un citi šur tur dzirdēti vārdi - destruktīva dzīvesveida un izcilas dzejas lietpratēji. «Jūsu dēls ir lielmeistars ciešanās,» Viguls ironiski liela savu lirisko varoni. Taču Viguls, par laimi, nav pagātnes simbolistus un romantiķus pielūdzošs pakaļdarinātājs - viņš raksta mūsdienās, izmantodams no iepriekšējiem laikmetiem pazīstamas efektīgas pozas un motīvus, no vienas puses, piepildīdams to visu ar dzīvu un personisku saturu, no otras puses, vieglītiņām ļaudams lasītājam noprast, ka nav vairs tie laiki, kad nabaga dzejnieks patiešām ņem un nobeidzas no diloņa ziņkārīgo skatītāju acu priekšā, ļaudams viņiem vaimanāt par zaudēto ģēniju un uz karstām pēdām radīt leģendu nākamībai. Drīzāk šie pagātnes inspirētie žesti kalpo par emocionālu nianšu attēlošanas arsenālu, ar kura palīdzību emo paaudzes nestabilo psihi iespējams attēlot daudz reljefāk, nekā izmantojot to salīdzinoši nabadzīgo leksiku, kuru viņi lieto paši. Likteņa ironija - mēdz taču sacīt, ka dekadence bijusi «no dzīves atrauta» un «subjektīva» parādība, taču tās iemiesojums šajā grāmatā trāpīgi liecina par šābrīža sajūtām t.s. tautas masās.
Tiem lasītājiem, kuri grib, lai pasaka, pirkt vai nepirkt, es sacerēju nelielu uzrunu: «Nopērciet šo grāmatu par naudu, kuru bijāt paredzējuši maizei vai zālēm, nopērciet to par kompensāciju, ko jums izmaksās, kad atlaidīs no darba. Lasiet šo grāmatu nekurinātā dzīvoklī, lasiet to pēdējos saules staros un vājā ielas spuldzes gaismā. Lasiet šo grāmatu, kad pārnākat no orģijām, zāli sapīpējies, kad dzerat jau trešo dienu, kad esat paģirains un jums neviens nedod uzlāpīties. Lasiet, kad visi jūs pametuši, kad nav neviena, ar ko parunāties, kad neviens jūs nemīl un nesaprot. Lasiet, un būsiet laimīgi!»