Principi, kurus XIX gadsimtā definēja māsu profesijas pamatlicēja Florence Naitingeila, - koncentrēties uz pacientu aprūpi un maksimāli labāko iespējamo apstākļu nodrošinājumu - ir aktuāli joprojām un spilgti parāda māsu lomu ārstniecības procesā. Tomēr, attīstoties zināšanām par sabiedrības veselību, ienākot jaunām tehnoloģijām un ārstniecības paņēmieniem un, galvenais, slimotāju īpatsvarā pieaugot to pacientu skaitam, kuriem slimības ir hroniskas un bieži arī «modernā» dzīvesveida izraisītas, ir mainījusies visa veselības aprūpes sistēma, tāpēc jāmainās arī māsu lomai.
Mūsdienu medicīna, kuras proporcionāli biežākie izaicinājumi ir dzīves laikā iegūto hronisko veselības traucējumu ietekmes uz dzīves kvalitāti mazināšana, pamatā balstās uz ambulatoro aprūpi, un ārstēšanās posms slimnīcā kļūst arvien intensīvāks, turklāt visbiežāk tas nav ne slimības sākums, ne arī beigas. Veselības nozares reformas, pārorientējot aprūpi no stacionārās palīdzības uz ambulatoro, ir iezīmējušas nepieciešamību pārskatīt medicīnas māsas lomu gan slimnīcu vidē, gan paplašinot viņu darbības lauku primārajā aprūpē un veselības veicināšanā.
Māsas, kas iepriekš pamatā strādāja slimnīcās, pašreiz veiksmīgi darbojas arī ambulatorajā sektorā, nodrošinot medicīnisko aprūpi mājās pacientiem, kuriem nepieciešama ilgstoša aprūpe pēc operācijas vai smagas slimības, un vairāk iesaistoties ģimenes ārsta komandā. Četrsimt ģimenes ārstu praksēs ir piesaistīta otra māsa, tādējādi būtiski uzlabojot pieejamību primārajai aprūpei. Statistika liecina, ka šajās praksēs pacientu aprite ir palielinājusies par 30%, kas norāda uz īsāku gaidīšanas laiku līdz pieņemšanai, kā arī medicīniskās palīdzības pieejamības palielināšanos.
Īpaši būtiski gan slimnīcās, gan ambulatorajā sektorā māsu zināšanu potenciālu ir izmantot pacientu izglītošanas jautājumos un ārstēšanās pēctecības nodrošināšanā - skaidrojot profilakses un veselības veicināšanas nozīmību, kā hroniskajiem slimniekiem sadzīvot ar slimību, par turpmākās ārstēšanās organizēšanu pēc izrakstīšanās no slimnīcas, pārliecinoties par ārstu norādījumu ievērošanu un labas sadarbības nodrošināšanu ar pašvaldības sociālajiem darbiniekiem. Vienlaikus ārstam atliek vairāk laika to funkciju veikšanai, kuras prasa īpašas ilgos mācību gados iegūtās specifiskās zināšanas un klīnisko pieredzi. Rezultātā ieguvēji ir visi - pacienti ātrāk saņem nepieciešamo aprūpi, uzlabojas savstarpējā sapratne un līdzestība, būtiski palielinās ārstu darba efektivitāte. Turklāt šāds veselības aprūpes modelis ļauj maksimāli racionāli izmantot nozarei piešķirto finansējumu, kas savukārt ir viens no priekšnosacījumiem ārstniecības personāla atalgojuma palielināšanai.
To māsu skaita pieaugums, kas ieguvušas augstāko izglītību, liecina, ka viņām ir kvalitatīvas zināšanas un garīgais potenciāls, kas diemžēl pašlaik netiek pilnībā izmantots. Tādēļ jāraugās, kādas funkcijas nākotnē vēl ir iespējams deleģēt māsām, īpaši pētot to Eiropas Savienības valstu pieredzi, kur māsas ar papildu specializāciju veic noteiktus skrīninga izmeklējumus, patstāvīgi pieņem lēmumus attiecībā uz vienkāršāku slimnieka veselības problēmu ārstēšanu, izraksta medikamentu receptes vai strādā aptiekās par farmaceita asistentiem.
Vēl viens būtisks uzdevums, kas kopīgi jāveic tuvākajos gados Veselības ministrijai, profesionālajām organizācijām un medicīnas izglītības iestādēm, ir izmaiņas ārstniecības personāla profesionālo studiju programmās, pielāgojot tās mūsdienu prasībām darba tirgū. Apmācības sistēma ir jāorganizē tā, lai māsas kvalifikācija būtu pamatā tālākai specializācijai par ārsta palīgu jeb feldšeri, vecmāti, radiologa asistentu utt. Tikai universāla pamatkvalifikācija ļaus saglabāt darbiniekam iespēju strādāt veselības aprūpes nozarē arī mainīga darba tirgus apstākļos visa darba mūža garumā.
Mainoties tradicionālajai izpratnei par māsu lomu medicīnā no asistenta un palīga lomas uz zinīgu un kvalificētu kolēģi, kura ieguldījumu pacientu aprūpē un izglītošanā respektē pārējie darba biedri, ir skaidrs, ka nākotnē māsu loma un atbildība veselības aprūpē pieaugs. Līdz ar to arī palielināsies māsu darbvietu skaits, kas pagaidām Latvijā atpaliek no daudzu Eiropas valstu vidējiem rādītājiem.
Šobrīd ir nepieciešama enerģiska vadība dažādos līmeņos, kas spēj mobilizēt jaunu ideju ieviešanu un veselības aprūpes sektorā strādājošo līdzdalību. Ir jārada pārmaiņu process, par kuru atbildību gatavas uzņemties visas iesaistītās puses.
Māsu darbs ir ļoti plašs un nesamaksājami vērtīgs, jo māsa ar savām spējām ir klāt gan tur, kur jauna dzīvība nāk pasaulē, gan arī tur, kur šīs zemes dzīve tuvojas noslēgumam. Esam pārliecināti, ka patlaban ir visi priekšnosacījumi, lai tiktu īstenotas nepieciešamās pārmaiņas, kas māsu darbu padarītu vēl nozīmīgāku un vienlaikus arī prestižāku sabiedrības vērtējumā.
Noslēgumā gribētu Starptautiskajā māsu dienā novēlēt medicīnas māsām ikdienā saglabāt neizsīkstošu enerģiju, darba prieku un sirds siltumu. Jūs esat vistuvāk pacientiem, uzklausot un sniedzot emocionālu atbalstu, tāpēc bez jums kvalitatīva veselības aprūpe nav iedomājama. «Jūs patiešām mīlat savu darbu» - lai šo lielisko komplimentu no pacienta saņem katra Latvijas māsa!
*Veselības ministrs (ZZS)
**Veselības ministra ārštata padomniece, Paula Stradiņa Klīniskās universitātes slimnīcas Aprūpes departamenta direktores vietniece ķirurģiskās aprūpes darbā