Māksliniece neapšaubāmi ir viena no ilgstoši pazīstamākajām Latvijas gleznotājām. Dzimusi 1929. gadā, spoži absolvējusi mākslas vidusskolu, pēc tam - Mākslas akadēmijas Glezniecības nodaļu pie profesora un vēlāk arī dzīvesbiedra Eduarda Kalniņa (1904 -1988). Par gleznotāju kļuvusi arī viņu meita Ieva Kalniņa. Rita Valnere ir Mākslinieku savienības biedre kopš 1957. gada un līdz 1992. gadam strādājusi par pasniedzēju LMA. Kopš 70. gadiem guvusi daudzus Padomju Savienības, Latvijas un starptautiskus apbalvojumus un panākumus. Pēdējā lielākā personālizstāde Nepārtrauktība notika Nacionālajā mākslas muzejā 1996.- 1997. gadā.
Pašlaik Rīgas mākslas telpā aplūkojamais brīnišķīgais 1956. gada diplomdarbs Puķu veikalā piesaka talantu, kura aprakstītāji un vērtētāji nu jau pusgadsimtu sacenšas pārākās pakāpes komplimentos. Diez vai varu pārspēt cienījamo kolēģi Māri Branci, kurš vairākkārt mācējis atrast skaistus vārdus un teikumus, lai raksturotu Ritas Valneres glezas. Par kādu 2000. gada izstādi galerijā Daugava viņš, piemēram, raksta: «Gleznu saturu, kurā tiek runāts par ētiku, ideāliem, laimīgā kārtā papildina Ritas Valneres tonāli izsmalcinātais gleznojums, tehniskā daudzveidība un izpildījuma perfektums, faktūras, krāsu harmoniskais kārtojums.»
To visu pārpārēm var baudīt izstādē, īpaši 50. un 60. gadu darbos, kuros vairāk glezniecības un mazāk nodevu. Nezinu, vai mākslinieks var ar vienu roku (tēlaini sakot, protams) sagleznot padomju varoņus un ar otru meklēt patiesību. Izstādes kuratore Inga Šteimane saka, ka Valnere nav kritizētāja, viņa ir tā, kas iejūtas. Arī es un citi skatītāji droši vien pazīst to sajūtu, ka gribas saprast un baudīt, nevis nesaprast un nožēlot. Tāpēc atšķirībā no kuratores ilgotos pēc daudz lielākas atlases, lai saziņu ar mākslinieci nenomāktu neizpratne un neatbildami jautājumi. Tomēr izstāde veidota pēc savdabīga dokumentālisma principa, proti, rādot visu, kā ir. Madonnisko, empātisko un niansēto Valneri pavada vēl dažas, arī apjukušas, nogurušas, didaktiskas, moralizējošas, ambiciozas...
Neesmu psiholoģe un samulstu savas profesijas jau tā plūstošajās robežās, bet skaidri jūtu, ka tiecos pēc 1957. gada Pilsētas nomalē notvertās sajūtas, pēc pianistes Zigrīdas Urgas 1959. gada portreta, pēc 1986. gadā gleznotās mātes ar bērnu Rīts...
Tikpat skaidri gribas novērsties no Latvijas glezniecības panteona gleznā Saruna par glezniecību (1974), kurā pati autore ir tuvu debesu spīdekļiem vecmeistariem blakus ietekmīgajam vīram, bet Biruta Baumane, piemēram, «tusē» kreisajā apakšējā stūrītī. Vai no 2003.-2007. gada sižetiem, kuros agrāk aktuālo «asociatīvo tēlainību» skaudri papildina televīzijas kriminālziņu vērojuma dziļums un ātrums. Ienāca prātā, ka līdzīgi uztveru izcilā Jāņa Streiča «likteņdzirnu mistēriju» sēriju, kas sekoja jūtīgajam un skaistajam Cilvēkbērnam. Arī lielas alegorijas, kā saka Inga Šteimane. Es varu tās saprast un novērtēt kā tā saukto laikmeta liecību, bet nevaru izjust un nevaru baudīt.
www.diena.lv - videointervija ar Ritas Valneres meitu gleznotāju Ievu Kalniņu.