Drīz viņa sāks strādāt arī pirmo algoto darbu, ko vēlējusies iegūt jau sen - strādās ar studentiem kristīgajā organizācijā Agape Latvija. Baiba ir priecīga un pateicīga teju par katru pozitīvo lietu, kas notiek ar viņu, taču šobrīd visvairāk par iegūto izglītību - tas bijis izaicinājums un reizē brīnums.
Izaicinājums ir bijis nevis pats studiju process, no kura lielās slodzes reizēm gribējies nolaist rokas, bet gan nokļūšana līdz augstskolai un došanās no vienas lekcijas uz otru. No agras bērnības Baibai nācies pārvietoties ratiņkrēslā, jo gripai līdzīgā vīrusa komplikācijas divu gadu vecumā atņēma spēku viņas kājām. Tolaik mediķi Baibas mammai ieteica no meitenes atteikties, jo viņa neko nespēšot saprast un ikdienu pavadīšot gultā. Taču mamma uz aicinājumu atbildējusi ar stingru «nē».
«Daudzējādā ziņā sanāk, ka ir jāpaļaujas, ka būs, kas palīdz tikt līdz augstskolai, ka varēs tikt otrajā stāvā, uz kuru pagaidām nav lifta, un tādas lietas,» stāsta Baiba. Lai gan universitāte ir redzama pa viņas dzīvokļa logiem, ceļā līdz tai varēja gadīties šķēršļi, ko vairums ikdienā nemaz nepamana - kāpnes, melnbalti svītrotā gājēju pāreja, kas autovadītājiem aizslēpusies aiz ceļmalā atstāto automašīnu rindas, smagās universitātes durvis, kas veras uz ārpusi, un citas ratiņkrēslam nedraudzīgas lietas.
Savukārt par brīnumu Baiba uzskata to, ka studiju procesā savu ratiņkrēslu viņa nav izjutusi. «Attieksme no kursa biedru un pasniedzēju puses bija tāda, kas to nepadarīja par lielāku izaicinājumu. Tas man liekas brīnums, ka cilvēki augstskolā lielākā daļā vairs neskatījās stereotipiski. Stereotipi vairāk valda līdz vidusskolai,» šķiet Baibai. Grūtākais posms viņai bijis pamatskolā. Kad ģimene no Tukuma rajona pārcēlās uz Rīgu, Baiba sāka apmeklēt Rīgas 66. Speciālo vidusskolu, kas ir integrēta - tur vienkopus mācās skolēni ar un bez invaliditātes. Gan attieksme, gan vide šajā skolā bijusi draudzīga. Dodoties uz universitāti, nācās rēķināties, ka integrētās vides tur vairs nebūs.
Studiju laikā ar pielaidīgāku attieksmi nekā pret citiem kursa biedriem saskarties arī neesot nācies. Labs piemērs tam esot izgāšanās ieskaitē pie profesores Ilgas Kreituses, kad studējusi politoloģiju bakalaura programmā. «Pirmajā kursā bija kurss par Latvijas politisko vēsturi. Bija karte, kurā jāatzīmē vēsturiskas vietas, es tajā izkritu. Bija jāiet un jāpārliek,» smejoties saka Baiba.
Neliela tukšuma sajūta pēc studiju beigšanas, protams, esot. «Piecu gadu laikā kaut kā iedzīvojas vienā universitātē, pierod, iemīl procesu,» nelielo nostalģiju raksturo Baiba. Viņas ikdiena pēdējos piecus gadus sastāvēja no studijām un darba ar kristīgajiem studentiem. Vadot RSU kristīgo studentu grupu, Baiba kopā ar savu grupu arī rīkojusi Lieldienu pasākumus, filmu un sadraudzības vakarus ar citu universitāšu studentiem, kā arī iknedēļas kristīgās studijas grupā. Tagad šos uzdevumus pildīs kāds puisis, bet nekur tālu no tā viņa nebūs arī turpmāk.