gadā, bija samērojama ar brūkošās Padomju Savienības pilsoņiem, kuri par vienlīdzību bija vien lasījuši avīzēs, ikdienas dzīvē piedzīvojot kliedzošāku sociālo netaisnību nekā pūstošajos kapitālistiskajos Rietumos.
Noskatījos filmu vēlreiz, pirms reflektēju par Valmieras teātra izrādi ar tādu pašu nosaukumu, un uzņemos atbildību apgalvot, ka režisora Georgija Danelijas darbs nav novecojis. Protams, titros, kā arī pacaku un četlanu modē jūtami 80. gadi (kas, starp citu, nesen piedzīvoja renesansi), toties ierobežotā budžeta diktētā kankaru un sarūsējušu detaļu nabadzība pat izskatās stilīga. Georgija Danelijas un Rezo Gabriadzes viegli izpīpētais scenārijs izcilu krievu aktieru izpildījumā ieguvis arī minora intonāciju, un šodien tajā nolasās gluži citi mājieni nekā pirms ceturtdaļgadsimta. Attiecībās, kas kolektīvā un individuālā līmenī tiek dibinātas uz tālās planētas Pļuka, valda dziļāki arhetipi par sociālo nevienlīdzību un netaisnu politisko iekārtu. Filmā ir arī stāsts par vērtībām, ko rada cilvēks, - vai tā būtu nauda vai dziesma, par elkiem, kurus tas izvēlas pielūgt, un par brīvu izvēli, kas cilvēkam tiek dota jebkurā - vispazemojošākajā, pat šķietamā bezizejas situācijā. Pati valdzinošākā filmā ir intonatīvā ambivalence - cik smieklīgas ir visbēdīgākās situācijas un cik smeldzīgi - viskomiskākie dialogi.
Latvija un tomēr ne
Muļķīgi, varbūt pat slikts tonis ir sākt rakstu ar garu ievadu par filmu, pēc kuras scenārija motīviem veidots iestudējums teātrī. Taču, kad Viesturs Meikšāns iestudēja izrādi Vīns un nezāles pēc filmas Amerikāņu skaistums motīviem, plaši paskaidrojumi nešķita nepieciešami, tik autonoms un atšķirīgs bija režisora skatījums uz filmas varoņiem, kas Valmieras teātrī bija vērtušies latviešos. Neveikla lokalizācija notiek arī viņa jaunākajā izrādē Kin Dza Dza, taču tā tikai jauc prātu un liek piņķerēties nevajadzīgās pārdomās, kāpēc krievs Vladimirs Nikolajevičs un gruzīnu pēctecis Gedevans Aleksidze runā latviski un no kādas īsti valsts viņi uz Pļuka ir ieradušies.
Noskaņas ziņā scenārija pārnesums uz mūsdienām ir pārliecinošs - Kančeli mūzikas vietā Mārtiņa Meiera piemeklētie meditatīvie, monotonie, drūmi iespaidīgie zviedru apvienības Roll the Dice un Berlīnes naktsklubu guru Marsela Detmana skaņdarbi, arī scenogrāfa Reiņa Suhanova milzu «zemūdene», uz kuras/ap kuru/kurā notiek izrādes darbība, rada īsteni futūristisku vidi.
Videoiespraudumi paplašina izrādes teritoriju, rādot, kas notiek «aiz» redzamās telpas, tiesa, to kvalitāte varēja būt labāka. Lai arī ieviestas epizodes par degradējošo mediju lomu (tiešraides optimistiskajā TV) un mainīts fināls, kopumā Viesturs Meikšāns iestudējis izrādi ar pagalam plānu stāstu par gandrīz bojāgājušu pasauli, kas nīkst ārā bez kultūras un mākslas, primitīvu sociālo rituālu sagūstīta. Un viss.
Tāda ir jebkura totalitāra sistēma, un nav sarežģīti secināt, ka process ir abpusējs - totalitārisms iznīcina kultūru, jo nepieļauj brīvu domu, brīvu cilvēka gara izpausmi, un otrādi - bez kultūras un mākslas sabiedrība kļūst trula, deģenerējas un ir viegli pakļaujama un manipulējama. Un vienīgie inteliģentie cilvēki, kuri saprot, nevis tikai reaģē, ir tirāns O (oligarha lomā valdonīgs un suģestējošs Januss Johansons) un viņa «vietnieks» - tikai šķietami maigais Riharda Rudāka Abradoks. Vēl ir mīklaina, mēma sieviete skaistā puķainā kleitā, kura prot izteikties tikai dejā (lomā izrādes horeogrāfe Linda Mīļā) - vienīgā «citādā», kurai kādas savas kaprīzes dēļ tādai ļauj palikt lielais O.
Svinīgā apokalipse
Režisoru, kurš allaž pārsteidzis ar krāšņu fantāziju un no ietekmēm brīvu skatienu uz aprobētām lietām, kavējušas divas savstarpēji pretrunīgas vēlmes - no vienas puses, lielā pietāte pret Danelijas filmu - pašā stāstā, noskaņā, attieksmē pret notiekošo, tērpos, scenogrāfijā nav kardinālas atšķirības (izņemot finālu). No otras puses - vēlme atšķirties, un šī atšķirība ir izrādes lielajā nopietnībā, pat svinīgumā, ar kuru tiek vēstīts un pareģots mūsu nākotnes posts.
No pārliekas nopietnības gan cenšas kārpīties Imanta Strada lietišķais četlans Uefs un Tālivalža Lasmaņa rosīgais pacaks Bi, abi kā izkāpuši no Beketa Gaidot Godo, jo kostīmu māksliniece Anna Heinrihsone Pļuka iedzīvotājus apbalvojusi ar čapliniskiem katliņiem un nonēsātiem kostīmiņiem. Taču zemes iedzīvotāji Oskara Morozova Vladimirs un Mārtiņa Meiera Gedevans ir ne vien krietni bālāki (lai gan tieši Morozova maz izteiksmīgajā plastikā un sejas izteiksmē slēpjas kaut kas nenotverams, ko lielās zāles attālums neļauj īsti novērtēt), bet arī, spītējot iepriekšējo notikumu loģikai, tomēr pamet savus Pļuka kolēģus nelaimē - oranžērijā, kur no tiem izdiedzēs kaktusus. Lai gan jau no paša sākuma skaidrs, ka nemaz tik atšķirīgi Zemes iedzīvotāji savā «morālajā stājā» no Pļuka iemītniekiem nav.