Īsta laimes sajūta Japānā mani pārņem tad, kad ēdu japāņu rīsus - balti mirdzošus, tikko novārītus. Nenoliedzu, ka ne mazāk garšīgi ir arī Indijā, Taizemē, Ķīnā, Korejā, Itālijā un dažādās citās pasaules vietās audzēti rīsi, baudīti kopā ar šo zemju nacionālajiem ēdieniem. Taču, lai izjustu japāņu virtuves neatkārtojami unikālo garšu, piemēram, pūdētas lipīgas sojas pupas, ziemas aukstumā skābētus ķīniešu kāpostus, stipri sālītas japāņu plūmes, nevar iztikt bez japāņu rīsiem. Japāņu rīsu dēļ esmu ar mieru kļūtu patriotiska, manas acis rīsu baltajos graudos ierauga unikālus dārgakmeņus.
Japāņu rīsiem ir aptuveni 300 dažādu šķirņu. Katrai no tām ir atšķirīga garša, smarža, cietība jeb mīkstums. Daudzu tūkstošu gadu laikā, kopš no kontinenta Japānā tika ieviesta rīsu audzēšanas kultūra, tā dziļi iesakņojusies cilvēku ikdienā. No rīsiem gatavo tradicionālo dzērienu sakē. Gan rīsi, gan sakē izsmalcina japāņu virtuves garšu, - gluži kā glezna un mūzika tie izdaiļo ēdienu galdu. Sakē lieto ne tikai dzeršanai, bet arī zivju un gaļas ēdienu, dārzeņu marinēšanai, cepšanai un vārīšanai.
Rīsi ir bijuši ļoti noderīgs materiāls dažādām dzīves vajadzībām. Piemēram, agrāk no savītiem rīsu salmiem izveidoja lietusmēteļus un apavus. Rīsu salmi vienkāršu ļaužu mājās tika izmantoti matračiem un segām, no tiem gatavoja arī darbarīkus un svētku rotājumus. Rīsu kultūra ir radījusi gadskārtu svētkus, tautas dziesmas, teikas un dejas.
Edo laikmetā (no 1603. līdz 1867. gadam) novadu vadoņu bagātība tika novērtēta pēc rīsu ražas svara, kam bija īpaša mērvienība «koku»: viens koku atbilda viena pieauguša cilvēka rīsu patēriņam gada laikā. Visbagātākajam no augustākajiem vadoņiem piederēja plaša teritorija un kalpi miljoniem koku vērtībā.
Tik bieži kā mūsdienu japāņi tolaik rīsus ēda tikai šaurs bagāto slānis. Vienīgā reize, kad trūcīgie ļaudis varēja atļauties ēst rīsus, bija pirms nāves. Tuvākais cilvēks pie mirstoša cilvēka auss saujā birdināja rīsu graudus, lai viņš, aizejot viņsaulē, sadzirdētu to skaņu. Tas bija simbolisks rituāls, - rīsu garša dzīves laikā viņam palika neizbaudīta.
Rīsi plašākai tautas daļai kļuva pieejami tikai XX gadsimta 20.-30. gados. Arī es atceros savu vecāku pamācību: «Nedrīkst atstāt pat vienu rīsa graudu bļodā, tie jānoēd līdz pēdējam, un neaizmirsti par pateicību zemniekiem!»
Mūsdienu japānis vidēji gadā noēd ap 60 kilogramiem rīsu, tas ir - piecus kilogramus mēnesī. Tajā pašā laikā, šķiet, arvien vairāk japāņu rīsu vietā izvēlas maizi un kviešu produktus. Japānas pašapgāde ar pārtikas produktiem ir pazeminājusies līdz 40% no to kopējā daudzuma, vienīgi rīsi paliek samērā aizsargāti - 95% ir pašu izaudzēti. Tiek prognozēts, ka, arvien vairāk ieejot brīvajā tirgū, kas ir Japānas valdības prioritāte, tikai aptuveni 12% būs pašu audzētie rīsi, bet 90% rīsu ražotāju izmirs.
Japānā rīsi aug ūdenī. Maijā un jūnijā, saulainās dienās rīsu lauku ūdens mirdz. Es teiktu, ka ainavas ar rīsu laukiem japāņiem ir īsts dzimtenes skats. Lai šis mirdzums nekad nekļūst tikai par sapņu gaismu!