Arī es esmu iesaistījies bez atlīdzības Denisa Čalovska aizstāvībā. Arguments ir ļoti vienkāršs. Tas, ka valsts neaizsargā savu pilsoni, ir bīstams precedents. Bīstams precedents, kas var skart jebkuru, kurš lasa šo avīzi. Lai novērstu šo precedentu, protams, kādam ir jāiet palīgā konkrētam valsts pilsonim. Jo Latvijas Republikas Satversme skaidri un nepārprotami nosaka, ka valsts pienākums, pats galvenais valsts pienākums ir aizsargāt savus pilsoņus. Kā citādi valsts var aizsargāt savus pilsoņus kā tieši šajā konkrētajā gadījumā? Izvērtējot jautājumu par savu pilsoņu izdošanu tiesāšanai citā valstī. Tiesāšanai uz pierādījumu bāzes, kas šobrīd ir ļoti diskutabli. Tiesāšanai, kurā spriedums var būt nesamērīgi lielāks nekā Latvijā maksimāli iespējamais sods par tādu nodarījumu, - ar lielu varbūtību Latvijā vispār nav iespējams notiesāt Čalovski par konkrēto nodarījumu, un, protams, ir jautājums, vai Čalovskis vispār ir veicis kādu noziedzīgu nodarījumu mūsu likuma izpratnē.
Ko advokāti grib panākt ar šo kolektīvo nostāšanos Čalovska pusē? Ko jūs ar to gribat pateikt?
Šis gadījums ir salīdzināms ar ārstu praksi. Kad ārsts norāda pacientam, ka viņam ir gripas pazīmes, un iesaka, kā gripu vajadzētu ārstēt. Protams, pacients var izvēlēties ievērot ārsta norādījumus vai ne. Arī advokāti faktiski norāda sabiedrībai uz ļoti būtisku nepieciešamību izprast, kāds ir valsts pienākums. Katrā konkrētajā gadījumā, kad runa ir par savas valsts pilsoņu izdošanu, - mēs nerunājam par situācijām, kad ir jāizdod citas valsts pilsonis, mēs nerunājam par situācijām, kad fiziski kāds Latvijas pilsonis ir aizbraucis uz citu valsti un pastrādājis noziedzīgu nodarījumu citā valstī, - mēs runājam par situāciju, kurā ir līdz šim nepārbaudītas šaubas, nepierādītas šaubas. Mēs runājam par situāciju, kurā nav iespējams noteikt teritoriju, kurā šis iespējamais noziedzīgais nodarījums ir noticis. Un valsts - faktiski ar brīvu roku - savu pilsoni izdod. Tā vietā, lai valsts aizsargātu pilsoni, kurš varbūt arī nav pats labākais, varbūt nav arī pats priekšzīmīgākais, bet tāds ir valsts pienākums - aizsargāt pilnīgi visus pilsoņus. Tikai nepārprotamu pierādījumu gadījumā var būt izņēmuma situācijas.
Vai mūsu izmeklēšanas un tiesu sistēma ir pietiekami kompetenta vērtēt konkrēto nodarījumu?
Arguments, ka Latvijā Čalovski nav iespējams saukt pie atbildības, ka mums ir pārāk nekompetenta tiesu sistēma, ka mums ir pārāk nekompetenti izmeklētāji, prokurori un arī aizstāvības puse, - tas nav arguments. Mūsu tiesu sistēma ir kompetenta izvērtēt konkrēto nodarījumu. Un mūsu tiesu sistēma, ar cieņu izturoties pret mūsu sadarbības partneriem ārvalstīs, ir gatava pieņemt un izvērtēt tos pierādījumus, kurus mūsu sadarbības partneri iesniedz Latvijas tiesībsargājošajām institūcijām. Šajā gadījumā, manuprāt, tāda izvērtējuma reāli nav bijis.
Sakāt, ka mūsu tiesu sistēma ir gatava izvērtēt šo lietu, un vienlaikus jūs sakāt, ka tāda izvērtējuma reāli nav bijis. Pretruna?
Šajā gadījumā tā vairāk vai mazāk ir bijusi izpratnes problēma iedziļināties vai neiedziļināties dažos cilvēktiesību aspektos, kas bija tiesas pienākums. Šī izpratnes problēma ir saistīta ar to, ka konkrētais jautājums - pretēji tam, ko politiķi runāja, - faktiski tika nostādīts politiskajā dienaskārtībā, nevis juridiskajā dienaskārtībā. Ja šis jautājums būtu ticis tikai juridiski izvērtēts, ļoti pieļauju, ka rezultāts būtu cits. Es negribu teikt, ka tiesa ir bijusi iespaidota kaut kādā veidā tiešā izpratnē. Bet tiesa, jūtot politisko strāvojumu, politisko uzstādījumu par attiecīgo lietu, iespējams, ir nolasījusi kādas politiķu vēlmes, kuras ir atspoguļojušās konkrētajā rezultātā, kas, protams, ir nepareizi. Eiropas Cilvēktiesību tiesa šajā gadījumā ir pieņēmusi Latvijai bezprecedenta lēmumu. Tik ātra tās reakcija nozīmē, ka kaut kādas problēmas šajā lietā no juridiskā izvērtējuma viedokļa bija. Un šīs problēmas galvenokārt bija saistītas tieši ar to, ka jautājums tika pacelts politiskajā dienaskārtībā.
Vai jums kā Čalovska advokātiem ir bijusi iespēja iepazīties ar visiem pierādījumiem, ko sniedz ASV puse?
Nē, ne ar visiem pierādījumiem ir bijusi iespēja iepazīties. Un tas vēl jo vairāk dara bažas. Viens no šiem pierādījumiem skar mūsdienu tehnoloģijas. Pirmkārt, katram no mums datorā ir kāds mūzikas fails. Var gadīties, ka kaut viens no šiem failiem ir nelegāls. Apzinātas vai neapzinātas rīcības dēļ - tas ir cits jautājums. Bet faktiski šajā situācijā katrs Latvijas Republikas pilsonis, kura datorā ir kaut viens nelegāls mūzikas fails, pat ja šis fails tur ir nonācis nenoskaidrotas personas rīcības rezultātā, ir atzīstams par kibernoziedznieku un secīgi - būtu izdodams. Otrkārt, ja valsts tik viegli pieņem lēmumus par savu pilsoņu izdošanu, tas kļūst par ļoti vieglu un manipulējamu instrumentu, lai atbrīvotos no nevēlamiem pilsoņiem. Respektīvi, tādā situācijā mums nav nepieciešams kādu notiesāt un ielikt cietumā šeit, Latvijā. Katram droši vien varam atrast kādu lielāku vai mazāku pārkāpumu dzīvē. Cilvēki, kā mēs zinām, ir grēcīgi. Šādā situācijā mēs varam piezvanīt kādam savam sadarbības partnerim ārvalstīs un palūgt, lai tiktu iesniegts izdošanas pieprasījums izdot kādu konkrētu pilsoni, kurš ir nevēlams, - tikai uz aizdomu pamata. Un atrunāties ar argumentu - mums taču ir noslēgts savstarpējās izdošanas līgums, un tāpēc mums ir pienākums izdot. Tas būtu pietiekams pamats, lai mūs visus šeit no Latvijas varētu izdot. Bet politiķi aizmirst pateikt kādu būtisku lietu. Savstarpējās izdošanas līgums paredz gadījumus ne tikai tad, kad pilsonis ir jāizdod, bet paredz arī situācijas, kas ir par pamatu, lai pilsoni neizdotu.
Jūs esat apgalvojis, ka latviešiem Latvijā uzņēmējdarbību ir vieglāk veidot caur ārzemju uzņēmumiem.
Protams. Tas ir saistīts ar mūsu neefektīvo nodokļu sistēmu. Tas ir saistīts ar izpratni par to, ka jebkurš cilvēks ar iniciatīvu - es nerunāju tikai par uzņēmējiem -, jebkurš cilvēks, kurš vēlas kaut ko darīt, Latvijā automātiski tiek uzskatīts par potenciālu noziedznieku, par potenciālu likumpārkāpēju. Šāda izpratne neveicina cilvēku lojalitāti valstij. Ja tu nodibini uzņēmumu, tas automātiski pats par sevi ir pietiekami liels risks, lai tu saņemtu pārmetumus no Valsts ieņēmumu dienesta, ka tu neesi izpildījis kaut kādas formalitātes. Tā vietā, lai tev nāktu palīgā izprast, teiksim, kādā veidā ir jāved grāmatvedība, kādā veidā var sadarboties ar valsts institūcijām. Faktiski visa cilvēku aktīvā rīcība, ja cilvēks kaut ko dara, ir vērsta uz negatīvu novērtējumu. Tas pats valsts pārvaldē. Ja kāds no ierēdniecības pieņems lēmumu, tas automātiski nozīmē, ka viņam par to būs jāatbild. Respektīvi, ir radīta sistēma - labāk nepieņemt lēmumus. Lēmuma nepieņemšana šajā valstī - kaut tas nodara daudz lielāku postu valsts ekonomikai un attīstībai - ir daudz izdevīgāka šo lēmumu nepieņēmējiem nekā lēmumu pieņemšana. Arī nesabalansētā Latvijas nodokļu politika ir vēl viens iemesls, kāpēc cilvēki sāk domāt, kā pārcelt uzņēmējdarbību uz citām valstīm. Elementārs piemērs. Automašīnas. Kāpēc ir jābūt tādai situācijai, ka Latvijas iedzīvotājiem ir izdevīgāk automašīnas reģistrēt Igaunijā? Kāds ekonomiskais ieguvums Latvijas valstij no tā ir? Vai kāds politiķis var to paskaidrot? Man šķiet, ka nevar. Tādu piemēru ir milzīgi daudz. Ir argumenti par valsts attīstību tikai caur nodokļu celšanas prizmu. Bet nav neviena argumenta, kā valsts varētu palīdzēt veicināt uzņēmējdarbību, kā veicināt ekonomiku, kā veicināt cilvēku savstarpējo iesaisti, sadarbību. Šie jautājumi netiek apspriesti, un tāpēc ir pilnīgs pamats secināt, ka tie, kas var, daļu no sava biznesa pārceļ uz vietām, kur ir izdevīgāk strādāt, kur ir uzņēmējdarbību atbalstošāka vide.
Pārceļ darbību uz ofšoriem, bet reāli darbojas Latvijā?
Tostarp arī. Atkal. Īpaši tālu nav jāmeklē. Igaunijas piemērs par reinvestēto peļņu. Kāpēc Latvijā nav tādas pašas sistēmas? Kāpēc Igaunija nav bankrotējusi no tā, ka cilvēkiem nav dubultā jāmaksā nodokļi par to, ka viņi paši savā uzņēmumā iegulda to, ko paši ir nopelnījuši. Tas veicina konkrētā uzņēmuma attīstību un konkurētspēju, rada nodokļus citās pozīcijās. Mēs visu šo interviju varētu runāt par to, cik daudz dažādu sīku jautājumu ikvienā sfērā ir vērsti uz to, ka aktīva strādāšana šajā valstī cilvēkam, visticamāk, var beigties ar to, ka viņu par to sodīs.
Vai jūs jau esat izlēmis, ka kandidēsiet Saeimas vēlēšanās?
Nav jau tik svarīgi, kurā brīdī tieši es startēšu vai nestartēšu politikā. Bet pēdējā gada laikā, analizējot visu to, kas ir noticis un notiek Latvijā, esmu nonācis pie secinājuma, ka šajā valstī cilvēki līdz šim ir nepareizi izturējušies pret politiskajiem procesiem. Nepareizi tajā ziņā, ka tie, kas ir bijuši veiksmīgi savā profesijā, ir baidījušies iesaistīties politikā, jo tas ir varējis apdraudēt šo cilvēku sasniegumus tur, kur viņiem šie sasniegumi ir bijuši. Tāpēc bieži vien mums politikā ir parādījušās personas, kas savos biznesos, ja tādi tām vispār ir bijuši, ir bijušas neveiksminieki vai vispār neko nav darījušas. Rezultāts ir likumsakarīgs. Cilvēks, kurš nav sasniedzis neko ārpus tā, ka ies politikā un uz tā rēķina veidos savu biznesu, - šāds cilvēks jau nevar palīdzēt valstij. Valstij var palīdzēt tikai tie cilvēki, kas ir cīnījušies un bijuši veiksmīgi savā profesionālajā karjerā. Tikai šādi cilvēki, manuprāt, ir objektīvi spriest spējīgi un gatavi valstij nest kaut kādu pienesumu. Un šādiem cilvēkiem, manuprāt, ir pienākums un atbildība iesaistīties politiskajos procesos - ar mērķi, lai Latvija uzplauktu. Lai Latvija būtu minimums viena no desmit bagātākajām valstīm pasaulē. Šāds pienākums attiecas arī uz mani. Šodien es esmu apzinājies, ka esmu gatavs riskēt ar savu privātpraksi. Esmu pieņēmis lēmumu iesaistīties politikā un startēšu vēlēšanās.
Cik procentu balsu, jūsuprāt, uz biedrības Latvijas attīstībai bāzes veidota partija varētu gūt vēlēšanās?
Redziet, ja es savā pārliecībā izietu no tā, ka man ir šaubas par kaut kādiem procentiem, ja man būtu šaubas par savām privātajām izredzēm, es droši vien šajā intervijā neatbildētu uz jautājumu, vai es esmu gatavs un vai es iesaistīšos politiskajā procesā. Šādas atbildes nebūtu. Ja cilvēkam ir šaubas, viņam nav jāiesaistās. Ja ir pārliecība, tas ir jādara. Visi tie, kuri šaubās, kuri nav pārliecināti, kuri spēlē kaut kādas spēles, tausta nepārtraukti situāciju, kas, protams, piedienas pie politiskā procesa, es domāju, ka šādi cilvēki drīzāk meklē savu pašlabumu.
Vai jums nav bažu, ka partija, kurai jūs pievienosieties, varētu kļūt tikai par piekabi kādai lielākai koalīcijai, kurā politiku nosaka uzvarētājs?
Redziet, varbūt tas nāk no ikdienas manā profesijā. Mana profesija ir saistīta ar to, ka pie manis nāk cilvēki, kuri paši nespēj atrisināt savas problēmas, kuru problēmas bieži vien ir tuvu bezcerīgai situācijai. Ja viņi paši varētu atrisināt savas problēmas un ja tās būtu tik skaidras un nepārprotamas, viņiem diez vai vajadzētu advokāta palīdzību. Respektīvi, man ir jāpieņem lēmums palīdzēt vai nepalīdzēt cilvēkam situācijā, kad es arī pats nezinu, vai rezultāts būs pozitīvs. Bet, ja man ir pārliecība, zināšanas, es vienmēr atradīšu veidu, kā savam sadarbības partnerim, savam klientam rast labāko risinājumu. Tas pats attiecas uz politiku. Protams, ir kaut kādas bažas. Bet retorika par to, ka sadarbība vai nesadarbība ar kādu citu politisko spēku ir politiskā spēka galvenais uzstādījums, ir absolūti nepareiza. Neveicinoša. Ne par velti pēdējās vēlēšanas ir parādījušas, ka tā sauktajam latviešu elektorātam nav par ko balsot. Cilvēkiem ir apnikušas savstarpējās cīņas. Sadarbībai, nevis pretdarbībai ir jābūt pamattēzei politikā.
Jūsu politiskajā piedāvājumā lielu vietu ieņem valsts pārvaldes reforma, un piedāvātās izmaiņas ir tik lielas, ka loģisks kļūst jautājums, vai patiesi nozīmīgas izmaiņas Latvijas pārvaldes modelī ir iespējamas bez Satversmes maiņas?
Satversme ir jāmaina, protams. Tomēr es negribu teikt, ka tas ir galvenais uzstādījums šobrīd - ieviest jaunu Satversmi. Runa varētu būt par atsevišķām, bet nozīmīgām izmaiņām. Arī pasaules prakse ir pierādījusi, ka ar atsevišķiem nelieliem likumdošanas uzlabojumiem var padarīt daudz efektīvāku visu procesu kopumā. Arī attiecībā uz nelielu, bet nozīmīgu premjera funkciju stiprināšanu, lai nav tā kā šodien, kad sabiedrība smejas par dažiem ministriem, kuri sabiedrības acīs ir nekompetenti, bet premjers viņus nevar atbrīvot no amata tikai tāpēc, ka tas var izsaukt krīzi koalīcijā. Tāda situācija normālā valstī nebūtu iespējama. Ja ministrs ir nespējīgs pildīt savus pienākumus, premjeram ir jābūt tiesībām īstenot ministra nomaiņu. Premjeram vajadzētu piešķirt tiesības sasaukt jaunas vēlēšanas jebkurā brīdī. Pasaules prakse rāda, ka tas nav izraisījis nekādu nestabilitāti, bet ir ieguvis labu argumentu premjeram, piemēram, situācijā, kad ir jāvirza kādas reformas. Piemēram, bija politiska vēlme reformēt izglītību. To bija neiespējami izdarīt tāpēc, ka bija milzīga nozares pretestība. Šādā situācijā, ja premjeram tiek dota iespēja sasaukt vēlēšanas, premjers nāk ar priekšlikumu - man ir šāds reformu plāns, ja jūs atbalstāt manu plānu, tad pieņemam lēmumu, ja jūs esat pret manu piedāvāto plānu, ejam uz ārkārtas vēlēšanām, lai sabiedrība izlemj, kuru ceļu ejam, kuri politiskie uzstādījumi lai šādā situācijā ņem virsroku. Šīs ārkārtas vēlēšanas arī nozīmētu, ka premjers atlaiž arī pats sevi. Tas ir pietiekami efektīvs līdzeklis. Tāpat ir jāizlemj, vai tauta grib vēlēt prezidentu, tātad grib tikai pēc formas mainīt prezidenta ievēlēšanas kārtību vai grib pēc būtības mainīt prezidenta institūtu, piešķirot prezidentam lielākas pilnvaras. Mans priekšlikums ir Saeimas vēlēts prezidents, bet ar divām trešdaļām deputātu balsu. Skaidrs ir viens - ir nepieciešama lielāka atbildība, izvēloties, kas būs valsts prezidents. Tāpat ir nepieciešama lielāka atbildība, izvēloties, kas būs premjers. Jo, ja šiem cilvēkiem dotu lielākas pilnvaras, atkristu līdzšinējā prakse eksperimentēt ar domu - ja nesanāks, nekas, ieliksim citu.