Arī mēs šogad Ziemassvētkos Dānijā vārīsim pelēkos zirņus ar speķi, ko vasarā atvedām no Latvijas. Pelēkie zirņi, tādi milzīgi izmēra ziņā, ir vienmēr, cik sevi atceros, bijusi mūsu ģimenes svētku tradīcija. Savulaik tos, sēklai no Kurzemes tēva atvestus, audzējām laukos Vidzemē, un vasaras nogalē tas bija bērnu pienākums nolasīt pākstis un izlobīt zirņus. Lai gan nu jau piņķerīgais zirņu audzēšanas darbs vairs netiek darīts, ēšanas tradīcija tomēr saglabājusies un karbonāde zirņus ar speķi, lai arī veikalā pirktus, nav izkonkurējusi.
Iedomājoties par manām mīļajām mājas garšām, acu priekšā redzu arī debesmannu. Taču to gan es negatavoju ārzemēs, jo manu debesmannu nevar pagatavot jebkurā vietā. To īsto debesmannu var pagatavot tikai mūsu dzimtas lauku mājās.
Tradīcija, cik nu es atceros, sākās ar manu mammas mammu, kura debesmannu gatavoja vasarās, kad sabraukuši visi bērni un bērnu bērni un ienākušās pašu dārza ogas vai augļi. Viņa sēdēja uz soliņa pie vecās koka mājas sāna un ar rokas putojamo slotiņu māla bļodā kūla sākotnēji neizteiksmīgas krāsas pašķidru mannas biezputru, kas pārvērtās gandrīz baltā, čaganā brīnumā. Tas bija viņas firmas ēdiens un viņas darbs, pie kura neviens cits neuzdrošinājās ķerties. Bērniem vislabāk debesmanna garšoja tāda pusgatava un vēl pasilta, ar pirkstu no kuļamās bļodas izķeksējama, kā atalgojums par palīdzēšanu kulšanā. Man kā jaunākajam mazbērnam tā prieka tika visvairāk. Tāda arī palikusi atmiņā visspilgtākā vizuālā atmiņa no vecmammas - sparīgi un dzīvi apliecinoši kuļot debesmannu uz soliņa pie mājas.
Mana mamma reizēm Rīgā, gribēdama uzburt vasaru ziemas vidū, gatavoja debesmannu, taču tā nekad negaršoja tā kā vasarās laukos. Nezinu, vai debesmannas īpašās garšas noslēpums bija tās gatavošana svaigā gaisā vai īpašajā rituālā un noskaņā.
Nu jau divdesmit gadu kā mana mamma ieņēmusi ģimenes vecākās sievietes lomu savas mātes vietā, un laiku pa laikam arī viņa kuļ debesmannu. Kad pēc garās ziemas pavasarī no zemes pretī saulei izspraukušies enerģiskie rabarberi, kad visa ģimene ir kopā un svētki rodas paši no sevis. Mana mamma debesmannu vairs nekuļ ar roku, bet gan ar mikseri vecās lauku mājas virtuvē. Katram laikam savi rituāli, un katram cilvēkam sava vieta. Taču mammas lauku debesmanna garšo tā, kā jāgaršo īstai debesmannai.
Es pati vēl nekad neesmu gatavojusi savu debesmannu. Mana kārta vēl nav pienākusi. Vai es varu sevi iedomāties sēžam uz soliņa pie vecās koka mājas un kuļam debesmannu? Jā, tas laikam ir neizbēgami, un es nemaz negribu no tā bēgt.