Trīspadsmit ēdienu
«Lauku tūrisma bāze - pilsētnieks atbrauc uz laukiem un dzīvo tādā ritmā, ēd to ēdienu, ko mēs. Dabisku. Spāņi prasa - atsūtiet savu marinēto ģurķīšu recepti! Un žāvējums gaļai vidū ir maigs, nevis pārsālīts. Ja ieliek saldētavā, tad ziemas vidū atlaidināts ir kā svaigs. Arī bērzu sulas. Ēdināšana ir liela daļa mārketinga,» uzskata Ivars. Lai klienti, atgriežoties Ķempēnos, sacītu: «Jūs jau zināt, kas mums garšo.» Jo te māk saimniekot un māk gatavot. Reiz rīkojuši konkursu - cik ēdienu var pagatavot no viena aitas liemeņa? Sanākuši veseli trīspadsmit!
Menedžera prasme Ivaram iegājusi asinīs jau kopš Politehniskā institūta laikiem, kad par šo tēmu lasītas pat ASV izdotas grāmatas. «Mēģinu analizēt valsts birokrātisko sistēmu, kur ir mani riski un drošība, kādas nianses. Ja tu viņus izproti un runā ar viņiem, pat nekaunīgākais birokrāts sāk aizdomāties. Jo es taču caur nodokļiem maksāju viņiem algu.»
Nevaļoties dīkā
Enerģijas Ivaram nekad nav trūcis. Ja no kaut kā bijis bail, pārvarējis sevi un darījis, līdz sekmējies. Izklausās neticami, bet Ivars apgalvo, ka jaunībā viņam esot bijis grūti komunicēt ar svešiem. «Lauku tūrismā var strādāt tad, ja no svešiniekiem smel enerģiju,» saka Āboltiņš. Šodien viņš atrod kopīgu valodu ar visiem, jo pats nāk ar atvērtu sirdi. Prot i nopietni runāt, i pajokoties. «Tas ir viens traģikums,» viņš smej, runājot par valdības politiku ES naudas apsaimniekošanā - jo laiks, kamēr naudu saņem, ir pārlieku ilgs lauku tūrisma sezonalitātei. Tāpēc viņš iztiek ar pašu nopelnīto un banku kredītiem.
Agrāk medīja, bet tagad tam neatliek laika. Atpūšoties no saimniecības vadīšanas, brīvbrīžos Ivars darina mēbeles. Ķempēnos lielākā daļa iekštelpu ir paša projektētas, paša rokām izveidotas. Strādājot ar koku, viņam patīk «ķerties klāt vecām lietām un, tās neizjaucot, iedot jaunu dzīvi». Vēl kopš jaunības knibinās arī ar elektroniku, agrāk Jurim Lapinskim palīdzējis uzlabot ierakstu tehniku.
Smalkās enerģijas
Pirms pieciem gadiem Ivaram nomainīts sirds vārstulis, bet tas netraucējot justies kā jaunam puisim. Tā kā Ķempēnus paredzēts atstāt kādam no mazdēliem, vēl vismaz gadus desmit jāturas formā, spriež saimnieks. Tam der visādi līdzekļi. Ūdens āderes viņš pratis atrast jau kopš jaunības, vēlākos gados piemācījies klāt un tagad rūpīgi seko, lai mājās gultas nestāvētu uz āderēm.
Pēc japāņu grāmatām ar inženierisku rūpību izstudēti akupresūras punkti, un tagad Ivars var līdzēt dažādām vainām. Slimās vietas viņš vienkārši sajūt. Var palīdzēt sievietēm noņemt klimaksa karstuma viļņus, atbrīvot no iesnām. Atbrīvojot vitalitātes punktus, kādu kundzi izpestījis no dzeršanas ligas. Depresijas var noņemt. Sācis, lai palīdzētu sev pašam, bet nu labprāt palīdz arī citiem. Pat dakteriem - izspaida punktus, un kakla stīvums kā ar roku noņemts. Kustības apguvis no Džūnas, slavenās Brežņeva dakteres, grāmatām - turklāt konstatējot, ka lielu tiesu Džūnas mācību zinājis jau intuitīvi. Te gan vajagot spēcīgi vadīties pēc savām sajūtām, ja jūt, ka šai reizē nevajag, labāk klāt neķerties. Bet sācies tas ar sīkumu - Baldones sanatorijā atpūties kopā ar slaucēju, kam roka jau pusgadu sapampusi kā bluķis. Izmasējis. Dakteri pat apvainojušies - sak, atbrauc kaut kāds vecis un izdara... Ivars smejot dēvē sevi par plaģiatoru, jo visu iemācījies no citiem. Un man ir skaidrs - kad atbraukšu ciemos pēc gada, viņa vaļasprieku liste būs kļuvusi vēl garāka. Mierā nepaliks, apgūs atkal ko jaunu. Tas viņam padodas.