Normālai politiskajai organizācijai nevajadzētu ik pa dažiem mēnešiem mainīt ideoloģiju. Uz esošo partiju piedāvājuma mēs varam pozitīvi izcelties ar to, ka paliekam prognozējami un uzticīgi savai ideoloģijai, un nav iespējama tāda situācija, ka pirms vēlēšanām mēs solam viena veida sarkanās līnijas un potenciālās valdības sastāvu un nākamajā dienā pēc vēlēšanām uzreiz sākam plānot kaut ko citu.
Kas ir trīs galvenie cīņas punkti, par ko jūs cīnīsieties nākamajā Saeimā?
Es gribētu sākt ar četriem principiem, kurus mēs esam definējuši, t. i., latviskums, taisnīgums, drošība un labklājība. Tie arī šādā secībā raksturo mūsu prioritātes, uz kā, mūsuprāt, būtu jābalstās Latvijas valstij.
Tie tomēr ir pietiekami plaši jēdzieni, bet kas ir trīs konkrētas lietas, ko jūs gribat panākt?
Pirmais, ko mēs uzskatām, ka šie 120 tūkstoši Latvijas iedzīvotāju ir devuši mandātu, proti, tā ir latviešu valodas ieviešana izglītības sistēmā. Ja ņemam plašākā lokā, tā ir Latvijas izglītības sistēmas latviskošana ar akcentu uz vispārējo izglītību un arī pirmsskolu izglītību. [..] Otrais punkts ir tiesiskuma un taisnīguma politika. Tas skan gana plaši, bet, ja reducējam uz konkrētākām lietām, tā ir naudas varas mazināšana politikā, nekoncentrējoties uz atsevišķiem oligarhiem. Piemēram, priekšvēlēšanu tēriņu griestu maksimāla samazināšana. Trešā lieta ir atbalsts konkrētām tautsaimniecības nozarēm, kas mums ir īpaši interesantas un īpaši atbalstāmas. Mūsu skatījumā tā ir atjaunojamo energoresursu joma un siltumefektīva būvniecība. Viena lieta, kas jau ir pozitīvi iesākusies ar mūsu līdzdalību šīs Saeimas laikā, ir emisijas kvotu tirdzniecības ceļā iegūto līdzekļu mērķtiecīgi ieguldījumi šīs nozares izpētē un attīstības investēšanā.
Ar ko, jūsuprāt, atšķiras jēdzieni «nacionāļi» un «nacionālradikāļi»?
Tās ir tādas vārdu spēles un jēdzieni, kam saturu piešķir pats cilvēks, un katrs tam saturu piešķir ļoti atšķirīgi un atbilstoši no savas pieredzes un izpratnes par šīm lietām. [..] Ja radikālismu mēs tulkojam kā kaut ko ekstrēmu, ārkārtēju, bīstamu, tad neviena no mūsu programmatiskajām nostādnēm tāda nav, taču atsevišķiem cilvēkiem, arī politiķiem ar deformētu pašapziņu, tas tā var šķist.
«Krieviem jābrauc prom uz Krieviju» - šāds sauklis ir nacionālisms vai nacionālradikālisms?
Es uzskatu, ka tā ir nacionālo jautājumu banalizēšana. Ja mēs teiktu, ka visiem krieviem ir jābrauc prom uz Krieviju, tad diez vai mūsu sarakstā būtu Ludmila Sočņeva, krievu inteliģences pārstāve. Diez vai savulaik mūs atbalstītu krievu uzņēmējs Vilens Tolpežņikovs. Mums ir bijis Dmitrijs Mironovs un citi krievi, kas varbūt nav mūsu organizācijā, bet mums ir pietiekami daudz atbalstītāju.
Vai jūs esat drošs par saviem Saeimas deputātu kandidātiem, ka nevienam šāds banālisms, kā jūs minējāt, tomēr nav galvā?
Es nevaru būt pilnīgi drošs, un pilnīgi drošs mēs labākajā gadījumā varam justies katrs par sevi. Diez vai ir kāda politiska organizācija, kuras vadītājs var pateikt, ka vienalga kādos jautājumos, korupcijas vai kādos citos, par visiem saviem biedriem var būt pilnīgi drošs. Protams, cilvēku mēs iepazīstam laika gaitā sadarbojoties, un nevienam neuzticēties mēs arī nevaram, taču tas būtiskākais ir, kā organizācijas spēj reaģēt, ja kāds biedrs izrāda mūsu kopējiem principiem neatbilstošu rīcību.
Jaunā Rīgas teātra režisors Alvis Hermanis izteicies, ka, iespējams, ir pieļauta kļūda, secinot to, ka daudzi Latvijas jaunieši neprot krievu valodu, un tāpēc viņi ir mazāk konkurētspējīgi darba tirgū. Vai ir pieļauta kļūda?
Valodu zināšanas vienmēr ir bagātība. Tas, vai nākotnē Latvijas pilsoņi ar krievu valodu būs konkurētspējīgāki, nevis, piemēram, iemācoties ķīniešu valodu, ir liels jautājums. [..] Man pašam ir mazi bērni. Vecākajam dēlam ir trīs gadi, un mēs viņam mācām gan angļu valodas, gan krievu valodas vārdus. Es pats ļoti labi pārvaldu krievu valodu un varu citēt krievu dzejniekus. Cita lieta - ir jānovērš situācija, ka Latvijā krievu valoda ir pašpietiekama un ka tikai ar krievu valodas zināšanām tu darba tirgū esi konkurētspējīgāks nekā cilvēks, kurš nezina krievu valodu. Tas ir Latvijas politiķu uzdevums šādu situāciju novērst.
Kā jūs vērtējat Kultūras ministrijas izstrādāto metu, kas attiecas uz integrāciju?
Pozitīvi. Katrā ziņā daudz pozitīvāk par iepriekšējiem dokumentiem, kas ir bijuši šajā jomā. Šajā gadījumā ir iedots skaidrs ietvars, nosaukts konkrēts mērķis, kur šī integrācijas jeb saliedēšanas politika ir vērsta, kur mēs ejam. Ir izveidots labs ietvars, un par to noteikti paldies Sarmītei Ēlertei, bet tas, par ko ir šaubas, attiecīgi metot akmentiņus arī Sarmītes Ēlertes pārstāvētās politiskās organizācijas dārziņā un citu partiju virzienā, vai šis ietvars tiks piepildīts ar saturu. Piemēram, mūsu piedāvājums ļoti pakāpeniskā skolu latviskošanā, novērst dārgo bilingvālisma sistēmu, kas patlaban darbojas Latvijas izglītības sistēmā. Atgādināsim, ka gan Vienotība, gan pārējās partijas bija pret.
Ja runājam par iespējamiem sadarbības partneriem, ar ko jūs varētu sadarboties un ar ko nevarētu?
Mēs šobrīd esam novilkuši vienu sarkano līniju ar Saskaņas centru - es domāju, ka nevajag atkārtoties, kāpēc mēs esam to novilkuši, un tas ir pilnīgi pašsaprotami. Ja mēs vilktu vēl kādu sarkano līniju, tad mēs paši sevi iedzītu stūrī.
Bet, ja SC vienā pirmdienā atzīst Latvijas okupāciju, jūs pārskatīsiet savu sarkano līniju?
Mēs uzskatām, ka ne. Tur šo faktoru ir daudz vairāk. Ja valdē cilvēks, kas nekad nav nožēlojis, ka viņš cīnījies pret Latvijas neatkarību, ja ir oficiāls sadarbības līgums ar nedemokrātiskas valsts valdošo politisko spēku, ja ir 9. maija apmeklējums no partijas vadītāja puses, divvalodības sludinātāju dēvēšana par mūsdienu bruņiniekiem, faktiski - atbalsta paušana divvalodības akcijai, tad ar viena fakta atzīšanu, kuru arī viņi paši dažādi interpretē, tas drīzāk būtu iegansts, nevis šīs politiskās organizācijas kvalitātes rādītājs.
Pirms gada Vienotības pārstāvis Aigars Štokenbergs novilka sarkano līniju attiecībā uz jums. Kā jūs domājat, vai sarkanā līnija varētu atkārtoties arī pēc šīm Saeimas vēlēšanām?
Šis ārkārtas finišs liek partijām rūpīgāk pārdomāt dzīvi, jo līdz šim bijis tā, ka var darīt jebko un tikai pēc trim gadiem… Pa to laiku sabiedriskais tēls ir sakārtots. Bet tagad ir jārēķinās, ka vēlētāji kļūdas vērtēs ļoti skrupulozi. Un tas, ka Vienotība šo sarkano līniju novilka un padarīja Štokenbergu par vienīgo grēkāzi, lai gan tas bija kopīgs Vienotības lēmums, bija kļūda, vismaz attiecībā pret tiem solījumiem, kas bija doti nacionāli orientētam vēlētājam. Tas Vienotībai ir jāsaprot. Ja viņi to nespēs saprast, tad popularitātes līkne uz leju tikai turpināsies. Tā ir viņu izvēle.
Pats Štokenbergs kā personālija jums nav kļuvis par sarkano līniju?
Kā jau es teicu, mēs varētu daudz sarkano līniju zīmēt, un es varu nosaukt katrai Saeimā pārstāvētajai organizācijai virkni lēmumu, kas mums šķiet pilnīgi absurdi un nepieņemami. Tai pašā laikā mēs nevaram vilkt sarkano līniju visapkārt sev. Jāmeklē sadarbības partneri, lai varētu savu programmu pēc iespējas efektīvāk īstenot. Es ļoti ceru, ka Štokenberga kunga ietekme Vienotībā varētu ar laiku mazināties, tomēr šobrīd rādītāji šādā ziņā nav cerīgi. [..] Rādītājs ir arī tas, ka cilvēki no Vienotības nacionālā spārna stājas ārā. Visu laiku viņiem bija motivācija kaut ko mainīt iekšienē, pašlaik viņi stājas ārā, un tas nozīmē, ka cerība lielā mērā ir zudusi.
Vai jums nav sajūtas, ka Sarmīte Ēlerte vairāk piestāvētu jums, nevis Vienotībai?
Es negribu runāt par personību, es gribu runāt par konkrētām pozīcijām, ko viņa ir paudusi. Šīs pozīcijas, vismaz attiecībā uz integrācijas politiku, ir ļoti simpātiskas no Ēlertes kundzes puses. Tai pašā laikā Vienotībā ir Edgars Jaunups, kurš pasaka - ja nepietiks ar Zatlera Reformu partijas un Vienotības balsīm, tad nākamais partneris koalīcijā būs SC.
Jūs runājāt par pārvērtēšanu un politiskajām mācībām. Vai tagad pārvērtēšana nenotiek drīzāk SC virzienā, kas toreiz nesanāca, nevis jūsu virzienā?
Tas tā varētu būt, bet jebkurā gadījumā Vienotībai beidzot būtu jākļūst vienotai. Es domāju, ka to viņi paši saprot, un, ja arī nesaprot, tad dzīve viņus piespiedīs to saprast, ka nevar sēdēt uz diviem krēsliem, jo tādā gadījumā var pazaudēt abus krēslus. Pašlaik izskatās, ka dominance un pārsvars būs SC pietuvinātākajam flangam.
Ja paanalizē visu politisko lauku, tas nozīmē, ka jums ir ļoti lielas iespējas palikt opozīcijā. Kā jūs paši uz to raugāties?
Tas būs atkarīgs no vēlētāja. Ir labi, ka šobrīd kārtis tiek atklāti izliktas galdā. Pagājušajā reizē tās nebija izliktas un visi solīja, ka koalīcijā būs Vienotība, ZZS un Nacionālā apvienība. Tas tā nenotika. Pašreiz arī Vienotības pārstāvji atklātāk izliek šīs kārtis galdā un vēlētājiem ir iespējams izdarīt izvēli. Nacionālais vēlētājs, kas balso par Vienotību, iespējams, nobalsos par Nacionālo apvienību, tādējādi palielinās iespējas tieši mums veidot valdību.
Kā jūs redzat Zatlera partiju - uz kuru flangu tā pašlaik iet?
Man šķiet, ka viņiem pašiem nav īpaši skaidrs, jo tur visa šī politika balstās uz pretoligarhu retoriku, respektīvi, ZZS ir šī ļaunuma ass, un par pārējo, es domāju, būtu ļoti atšķirīgi viedokļi tad, kad nonāktu līdz konkrētu lēmumu pieņemšanai, tad tur varētu iet gana interesanti.
Kāpēc Gaidis Bērziņš ir izvirzīts kā premjera kandidāts, nevis Roberts Zīle vai jūs?
Tur bija trīs principi. Pirmkārt, persona, kas kandidē šajās vēlēšanās. Otrkārt, kāds no apgabala līderiem, respektīvi, kam iepriekšējās vēlēšanās ir iedots pēc iespējas vairāk plusiņu. Treškārt, lielākā pieredze izpildvaras institūcijās.
Kādu jūs sev personīgi redzat vietu valdībā?
Gana neilgi esmu praktiskā politikā un esmu gana jauns gados, lai manas ambīcijas arī nebūtu tik lielas. Tām ir jābūt samērīgām, atbilstoši katram laika posmam. Ja redzu stiprākus cilvēkus izpildvaras institūcijās, tad, pirmkārt, jāiet viņiem, otrkārt, kā savu galveno lomu es redzu stipras organizācijas veidošanu. Darbojoties kādā nozīmīgā izpildvaras postenī, šīs lietas būtu praktiski neiespējami savienot.
Vai nav tā, ka šie nacionālie jautājumi, par ko esam 20 gadus karojuši, savā ziņā ir bremzējuši arī Latvijas tautsaimniecības attīstību?
Es uzskatu, ka ne. Īstenībā tas ir tieši jautājums par to, lai valsts kļūtu stiprāka, un stiprāka tā var kļūt, ja saliedējas uz skaidriem un saprotamiem noteikumiem un izpratni par to, kāpēc šī valsts pastāv. Manā skatījumā, ja mēs runājam par jebkuru Latvijas interešu, arī saimniecisko, pārstāvniecību, vai tas ir Eiropas līmenī cīnoties par atbalstu mūsu lauksaimniekiem vai sarunās, piemēram, ar lielveikalu ķēžu īpašniekiem par mazāku uzcenojumu vietējiem ražotājiem, lai būtu noieta tirgus, tad tieši pozitīvā izpratnē nacionālisti, kas vienmēr un visur aizstāv savas tautas intereses, varēs izcīnīt vairāk nekā tie, kas, pēc definīcijas, ir pieraduši būt lielāki eiropieši un maskavieši nekā paši eiropieši un maskavieši.
Ir skaidrs kā diena, ka saliedēta sabiedrība izmaksā lētāk. Sabiedrība, kurā cits citam uzticas, izmaksā lētāk, un mīts, ka tad, ja mēs par šiem jautājumiem nerunāsim, šīs problēmas atrisināsies, gluži vienkārši ir nepatiess. Tad joprojām turpināsies tas, kas notiek tagad, ka sabiedrība ir sašķelta atsevišķās grupās, katra barojas no savas informatīvās telpas, tādējādi jebkurā brīdī šī konflikta iespējamība ir izraisāma.
Jūs esat tie, kas cenšas saliedēt sabiedrību?
Jā, tieši precīzi. Lai saliedētu sabiedrību, ir pakāpeniski jāpāriet uz to, ka mēs dzīvojam vienotā informācijas telpā, un, protams, tas nevar notikt ļoti ātri. Īstermiņā tas var notikt ar zināmu neapmierinātību no atsevišķu politisko partiju puses, kas zina, ka tādā veidā viņi zaudēs savu elektorātu, - PCTVL un SC. Bet nākotnē, jo labākas būs latviešu valodas zināšanas - es nerunāju par sarunvalodas zināšanām, bet kvalitatīvām zināšanām jauniešu vidū -, jo vairāk - kaut vai paralēli laikrakstam Čas - lasīs laikrakstu Diena un paralēli Baltijas pirmajam kanālam skatīsies arī LNT un TV3. Un tas jau būs solis uz priekšu. Mūsu uzdevums ir novērst to, ka ir kaut kāda sabiedrības daļa, kas dzīvo pilnībā citas informācijas īpašnieku rīcībā.