Aizvedīs tur, nezin kur
Atcerēties liktenīgo dienu Monikai nenākas viegli, acīs sariešas asaras un sarunas pavediens aizvijas prom - pie priecīgākiem notikumiem. Taču, kad pirmās emocijas pāri, viņa atgriežas sešpadsmit gadu vecumā un vēlreiz izstaigā tēva mājas: «Bija ļoti agrs, tikko uzlēca saule, pat lopi vēl nebija pabaroti, kad sētā ieradās vairāki zaldāti. Es biju pietiekami veca, lai saprastu, ka tas nav uz labu. Mums deva 20 minūtes, lai savāktu mantas. Neko sīkāk neteica. Mums paveicās, ka viņi pateica, lai paņemam siltas drēbes. Tā man bija liela traģēdija, ka bija jāatstāj mājas. Daudz raudāju, bet tēvs mierinādams solīja, ka reiz atgriezīsimies.»
Pa sniegotajiem ceļiem zirgu pajūgā ģimeni aizveda uz Preiļiem, tur pārsēdināja automašīnā un nogādāja Aglonas dzelzceļa stacijā. «Mūs visus salādēja vagonos un veda prom 13 sutkas,» atceras Monika. Gandrīz visu ceļa posmu viņa pavadīja, veroties caur nelielo lopu vagona logu un cenšoties saprast, kur būs vilciena galapietura. Vagonā bija tumšs, cilvēki runāja maz, lai sasildītos, vīri kurināja krāsni, bet vējš tolaik jaunajai meitenei pamatīgi sapūtis acis. Reizi dienā dots ēdiens, tieši kāds, nu viņa vairs neatminas, bet starplaikos tukšoti savi krājumi - speķis, medus kanna un divi miltu maisi. Lai gan apstākļi nebija labi, Monika jau tad saprata, ka notikušais jāsaista ar varu, ne konkrētiem cilvēkiem: «Tēvs kādā no pieturām pazaudēja pasi, kur iekšā bija visa mūsu nauda, bet to atrada kāds zaldātiņš un atnesa. Es tik skaidri atceros, kā viņš sniedza roku un teica: «Toļko ņegovoriķe što vse ruskije vori.» (Tikai nesakiet, ka visi krievi ir zagļi - krievu val.)
Septiņi sausuma gadi
Pēc 13 diennakšu brauciena vilciens, lai turpinātu ceļu jau tukšiem vagoniem, apstājās Isiļkuļas rajonā. Ģimenes nostādīja rindās, un gluži kā veikala skatlogā dažādi cilvēki izvēlējās sev tīkamākās: «Mēs izvilkām laimīgo lozi un tikām labā sovhozā. Tur mūs visus uzreiz ielika pirtī, nomazgāja, un tad sadalīja brigādes, es ar mammu, tēti, māsu un brāli tiku otrajā brigādē. Kopā mēs tur bijām 33 latviešu ģimenes.»
Par pirmajām mājām bija jāsauc govs mēsliem izklātā zemnīca, bet vēlāk mājoklis celts pašu rokām: «Mēs ar kājām mīcījām govs mēslus ar salmiem, taisījām no tās masas ķieģeļus un cēlām māju, bet jumtu izklājām velēnām.»
Septiņus tur pavadītos jaunības gadus Monika atceras epizodiski, sākot ar smago darbu un beidzot ar lēnajiem valšiem vietējā ballē. Laikā no maija līdz oktobrim brīvdienu nebija ne pieaugušajiem, ne bērniem: «Mani pielika pie sējmašīnas sākumā, tur vajadzēja nest 50 kilogramus smagus maisus. Kā es tur viņus stiepu! Visa mugura bija sapampusi, ārsts teica, ka no caurvēja, bet kāds tur caurvējš, es tak pati nemaz nesvēru tik daudz, cik nesamais!» Ko darīt, atradās vienmēr - pavasarī sēja, vasarā pļāva, rudenī vāca ražu, bet ziemā tīrīja sniegu. «Visgrūtāk bija karstumā. Ziniet, visus tos septiņus gadus, ko es tur biju, lietus nolija tikai vienu vienīgu reizi.»
Par vietējiem neesot neviens slikts vārds sakāms, plecu pie pleca svinētas kāzas, atzīmēti sarkanie datumi, šūtas kleitas un nodejotas neskaitāmas balles. «Mums tur viens spēlēja akordeonu, un mēs taču visiem krievu puikām valsi iemācījām!» Monika gremdējas patīkamākajās atmiņās.
Lai ilustrētu visu iepriekš sacīto, sieviete no saviem krājumiem izvelk nelielu aploksni ar uzrakstu «Sibīrijas gadi». Fotogrāfijās iemūžināti gan svētki, gan ikdiena, dažās ar roku izkrāsotas acis un lūpas, bet daļu iegrauzis laikazobs. Monika atceras nosaukt gandrīz katru bildē redzamo seju, zina stāstīt, kurš šuvis puķainos apģērba gabalus un kurš jau sen kā zem zemes. Taču vienu fotogrāfiju viņa izlaiž - tur smaidīga, skaista meitene sadevusies rokās ar ne mazāk simpātisku puisi. Pēc jautājuma pastāstīt vairāk sieviete samulst, novērš skatienu un atrunājas, ka tas jau tikai labs draugs. Tikai vēlāk neslēpj, ka jaunekļa māte abus gribēja izprecināt, bet liktenis lēma citādi.
Dzīve bijusi raiba, skaļi smejoties, Monika atceras, kā, gadu mācoties mašīnistu kursos, piekoptas arī ekstrēmas izklaides: «Jūs zināt, kā mēs braucām mājās? Biļetes jau vienmēr nevarēja nopirkt, kāpām uz vagonu jumtiem. Toreiz tas bija ideāli, bet, ja tagad iedomājos, ka mani bērni tā darītu, es traka paliktu. Vienreiz atceros, ka ar draudzeni braucām divatā bez puišiem - bija bail. Aizgājām gandrīz pie pašas lokomotīves. Bet toreiz jau vilcieni dūmoja, kad sasniedzām galapunktu, mēs taču bijām cauri melnas nokūpējušas ar draudzenīti!»
«Tu esi atbrīvota»
Laiks nepielūdzami skrēja, un vien retu reizi kāds klusībā atļāvās sapņot, ka reiz par mājām atkal sauks Latviju. Taču 1955. gads nāca ar priecīgām vēstīm: «Labi atceros, ka mums tur kursos pirmdienās bija svinīgā līnija. Es aizeju, un mani zēni kliedz: «Tu esi atbrīvota!» Viņi svieda mani gaisā aiz laimes!» Ka vārdi ir patiesi, Monika saprata vien tad, kad atnāca pavēste no milicijas: «Aizbraucu, un tad man tas milicis saka, ka esmu brīva. Atbildēju: «Re, cik labi, es tagad braukšu uz savu dzimteni.» Kā šodien atceros, ko viņš atcirta: «Nedomājiet, Latvija vairs nav tāda, kādu jūs to atstājāt.» Tie vārdi vēl tagad skan galvā.» Lai gan sirds jau meta kūleņus un kājas pašas nesa tēvzemes virzienā, vēl bija jāpabeidz iesāktais. Ģimene aizbrauca uzreiz, bet Monika Sibīrijā palika līdz mācību gada beigām.
Iekāpt vilcienā, kas veda pa pirms septiņiem gadiem mēroto ceļu, esot bijis satraucoši, taču atgriežoties dzīve nebija rožu dārzs: «Man, protams, gribējās mājās. Taču tur mēs dzīvojām centrā, bija daudz jauniešu, visas ērtības, bet, kad atgriezos, mums pat nebija elektrības. Bija pie visa jāpierod.»
Ģimenes māja bija nojaukta, tāpēc ar radu palīdzību iegūta jauna dzīvesvieta Lubānā, pēc tam dažādi notikumi Moniku aizveduši līdz Ikšķilei, kur viņa mitinās arī šodien. Dzīves laikā ieņemti dažādi amati, tam par apliecinājumu kundze rāda savu zaļajos vākos tērpto darba grāmatiņu. Īpaši spilgti atmiņā palicis darbs olu kombinātā: «Man ar kineskopu bija jāskatās, vai olas ir labas. Tās sliktās lējām kannā, un pēc tam vakarā atbrauca no konditorejas ceha un tās savāca. Es taču vairākus gadus tad nevarēju nevienu bulciņu vai cepumu ieēst!»
Bez sāpes uz kādu
Reizēm represētie zina teikt izsūtīšanas iemeslus, Monika pieļauj, ka tas saistīts ar tēva brāli, kurš bija mežabrāļu rindās, taču, kurš nosūdzēja, tā arī nav tapis skaidrs. «Zinu tikai, ka pērn bijušais kaimiņš pirms nāves atzinās, ka apēdis mūsu cūku, kad aizbraucām. Iedomājies, visu mūžu baidījies, ka paprasīsim atpakaļ, bet mēs taču tā nebūtu darījuši.»
Monika saka, ka laiks daudz iemāca, tāpēc aizvainojums par no dzīves izrautajiem gadiem nav saglabājies: «Man nav nekāda sāpe uz kādu palikusi. Visiem jau sen piedots. Tie krievu zaldāti jau nebija vainīgi, vainīgos var meklēt arī mūsējo vidū.» Viņa atzīst, ka pēc atgriešanās Latvijā ar cietsirdību nācies saskarties biežāk nekā svešumā: «Tur ne reizi mani neviens nenosauca par fašisti. Taču, kad sāku te strādāt, man bija darba grāmatiņā redzams, ka esmu izsūtīta. Un viena kolēģe mani visu laiku sauca par fašisti. Bet kāda es fašiste toreiz 16 gadu vecumā varēju būt?»
Kundze izaudzinājusi divas paaudzes un nu cenšas vairāk laika veltīt savam priekam, tomēr tas netraucē būt sociāli aktīvai, palīdzēt invalīdiem un tikties ar citiem izsūtītajiem.