Viņš stāsta, ka jaunu ideju tik tiešām netrūkst ne jauniem, ne veciem un dažas no tām ir lieliskas, bet līdz komercializācijai nonāk tikai 5%. «Tas ir gaužām zems rādītājs. Vajadzētu panākt vismaz 20%.» Pie zemajiem rādītājiem nav vainīgs naudas trūkums, kā pirmajā brīdī varētu šķist. «Nauda ir, un dabūt to var gan no Eiropas līdzekļiem, gan no valsts un privātā sektora,» stāsta izgudrotājs. Galvenā nelaime, ka investors nesaprot izgudrotāju un izgudrotājs nesaprot investoru. Katrs runā savā valodā, un vienoties nespēj. Tādēļ, lai ideju ieviestu tirgū, nepieciešama komanda - labs menedžeris. Tomēr komanda neveidojas, jo izgudrotājs negrib uzticēties, piemēram, menedžerim vai vēl kādam citam ieinteresētajam. Bail, ka apmuļķos.
Bailes neesot bez pamata, atzīst izgudrotājs, jo patentēšana pilnībā ideju neaizsargā. Arī viņam pašam ir četras jaunas idejas, no kurām viena patentēta. Izstādēs ar tām viņš piedalās nelabprāt, jo «zagšana» pastāv. Viņš min piemēru, kas novērots Ķīnā. Menedžeris iepazīstas ar izgudrotāju, kurš sniedz viņam visu vajadzīgo informāciju, bet tad pārdomā palīdzēt. Pēc neilga laika to pašu izgudrojumu kā savu tirgum piedāvā viņa brālis vai cits radinieks.
Vaina esot arī pašos izgudrotājos. Miervaldis Rozenbergs min piemēru - kāds inženieris radījis labu produktu, investori bijuši ļoti ieinteresēti, bet idejas autors gribējis 80% no peļņas. Ražotājs šādiem nosacījumiem nepiekrita. Rezultātā darījums neesot noticis, bet pēc dažiem gadiem šo pašu produktu sāka ražot citi. «Izgudrotājam pietiek ar 10% peļņas. Tiek uzskatīts, ka uz sīkām lietām var vairāk nopelnīt, tāpēc pat 2 vai 3% nes peļņu.»
Uzņēmēji arī negrib pirkt kaķi maisā. Viņus interesē tāds produkts, kas, lai cik dīvaini šķistu, īpaši neatšķirtos no jau esošajiem, jo tādējādi to vieglāk ieviest ražošanā.