Simfonisko partitūru spēlēs Igaunijas Nacionālais simfoniskais orķestris, no Igaunijas būs arī solisti. Ar nostalģisku intonāciju komponiste atminas, ka tikai vienreiz, agrā bērnībā, bijusi Latvijā. Neraugoties uz vēlmi še ierasties, viņa pēdējā brīdī tomēr nolēmusi nebraukt, jo strādā pie savas pirmās lielās operas. Atkāpties nevar, jo termiņi svilst, bet darbi saplānoti līdz pat 2014.gadam. Taps arī otrs balets, ko tāpat kā pirmo - _Mazā nāriņa -_ iestudēs slavenais Džons Noimaiers ar savu Hamburgas baletu.
Gogoļa noslēpums
Pirmā opera (ja neskaita skolas gados rakstīto Sniegbaltīti, kur atšķirībā no Rimska-Korsakova pasaku operas Sniegbaltītei nav jāizkūst) top par Nikolaja Gogoļa dzīvi. Ar komponistes pašas tekstu un libretu. «Tā būs fantāzija par Gogoļa raksturu un būtību, viņa dzīvi un nāvi. Gogolis ir viens no neizprotamākajiem rakstniekiem, paradoksāla personība. Jo vairāk iedziļinies, jo mazāk skaidrības. Viņš sevi mocīja visu mūžu (kaislībās, kompleksos, slimībās, pārspīlētā reliģiozitātē) un nomira no bada, pārmērīgi gavēdams.» Auerbahas plaukti tagad esot pilni ar Gogoli un visu par Gogoli. «Viņš ir mīkla. Svarīgāk ir uzdot jautājumus, jo atbilžu nav.» Pirmizrāde paredzēta Vīnē Theater an der Wien 2011.gadā. «Bet tagad jākomponē!» - saka Ļera Auerbaha, atgriezusies Ņujorkā pēc divu mēnešu koncertturnejas krustu šķērsu pa plašo pasauli: Verbjē festivālā Šveicē, Pacific festivālā Japānā, West Cork mūzikas festivālā Īrijā... Viņa dosies uz nomaļu nostūri Amerikā, prom no lielpilsētas burzmas.
35 gadus vecā Ļera Auerbaha ir viena no populārākajām savas paaudzes mūziķēm Eiropā un ASV. Viņas mūziku atskaņo arī Gidons Krēmers ar savu orķestri Kremerata Baltica, ar kuriem kopā Auerbaha debitēja Ņujorkas Karnegihollā 2002.gadā. Komponiste, īstajā vārdā Valērija Averbaha, ir gados visjaunākā Hamburgas ievērojamās starptautiskās izdevniecības Hans Sikorski sarakstā. Jau kopš 1991.gada viņa dzīvo Ņujorkā, kas pirms tam likusies tāla, neaizsniedzama abstrakcija. «Sevišķi jau Čeļabinskā, tur ārzemniekus pat nelaida. Te pēkšņi mani uzaicināja uz koncertu ASV. Man bija 17 gadu, un es vēl nekad nebiju viena, bez mammas izbraukusi pat no dzimtās pilsētas. Ņujorkā spontāni nolēmu palikt. Man nebija ne naudas, ne radinieku ASV. Bet bija vēl PSRS, un es sapratu - ja liktenis man devis iespēju, varbūt otras tādas izdevības nebūs.»
Nāve kā galvenā tēma
Kāpēc Krievu rekviēms uzticēts latviešiem un igauņiem? «Te nav politiska zemteksta, lai gan viss dzīvē notiek likumsakarīgi. Brēmenē uzstāju, lai dziedātu šie izcilie kori. Man svarīgi, ka dziedātāji spēj dziļi izprast šo darbu, jo stāsts ir par represijām Krievijas vēsturē. Literārais pamats ir Pareizticīgās baznīcas liturģiskie teksti, lūgšanas par mirušajiem un ieslodzītajiem, arī krievu klasiskā dzeja - no Puškina, Deržavina, Ļermontova līdz Pasternakam, Mandelštamam, Blokam, Hipiusai un Ahmatovas poēmai Rekviēms par ciešanām Staļina represiju laikā. Līdzās arī mūsdienu autoru Brodska, Sosnoras un Ratušinskas dzeja. Lasot rodas iespaids, ka virzāmies pa nolemtu spirāli: dekorācijas mainās, bet būtība paliek,» stāsta Ļ.Auerbaha. «Tieši atmiņas nosaka to, kas īstenībā esam.» Kā cerības zīme, ka vēsture vairs neatkārtosies, partitūrā iekļauts zēnu koris.
Šis nav Auerbahas vienīgais rekviēms. Pēc Marinas Cvetajevas poēmas Rainera Marijas Rilkes piemiņai tapusi 2.simfonija Rekviēms dzejniekam. Kāpēc mūziķe, kura izstaro jaunību, tik ļoti koncentrējas uz nāvi un skumjām? «Nāve ir mana galvenā tēma. Par nāvi bija mana pirmā kompozīcija (Rudens), ko uzrakstīju četru gadu vecumā. Nedomājot par nāvi, nevar izjust dzīvi. Nāve man likās dabiska jau no bērnības, pateicoties auklītei. Viņa bija no Polijas, Čeļabinskā nonāca, kad viņas ģimeni - katoļus - izsūtīja uz Sibīriju. Viņa bieži gāja uz kapsētu, kur arī viņai jau bija sagatavota vieta. Viņa tur mēdza sēdēt un tamborēt, bet es spēlējos. Kapsēta bija mans parks, un tajā nemaz nebija baisi.»