Diez vai kāds iebildīs, ka doma trūcīgām ģimenēm dot vairāk naudas ir laba. Jautājums gan paliek atklāts, kā šo pārdali pareizi veikt, un pareizība šai gadījumā nenozīmē tikai aritmētiku, kur vienam tiek iedots apmēram tik, cik otram paņemts nost, un tad vēl lai atlec arī gudrajai lapsai - valstij, kas šo tiesu un taisnību apņēmusies izspriest. Pareizi šai sakarā ir sākt ar sarežģīto vārdu «politika», kas nozīmē: ko mēs ar to visu gribam panākt un pateikt? Jā, iespējams, pārējās - tā sauktās ne tik trūcīgās - ģimenes bez saviem astoņiem latiem var iztikt. Taču būtisks ir tas, ka līdz šim valsts ik mēnesi ar šiem astoņiem latiem vecākiem apliecināja: jūsu bērni mums ir nozīmīgi.
Gan šīs jomas eksperti, gan vecāki ir vienisprātis, ka ģimenēm valsts atbalsts ir nepieciešams. Un ir nepatīkami domāt par sajūtu un attieksmi, kas vairāk vai mazāk, tomēr neizbēgami tautā radīsies un iesakņosies, ja ar nākamo gadu no valsts šis nepieciešamais signāls - jūs darāt labi! - vairs nepienāks. Atliks vien minēt - vai tiešām mūsu bērni šeit ir gaidīti? Vai valstij ir nepieciešami pašu jaunie pilsoņi, kas te mācīsies, strādās un maksās nodokļus? Ir jau arī cita iespēja, un situācija, ka tagadējo ekonomiski aktīvo paaudzi vecumdienās Latvijā aprūpēs imigranti, nevis pašu bērni un vietējie speciālisti, nav nemaz tik nereāla. Ja tāda ir politika, tad jau neko, bet ja ne, tad pretpasākumi jāplāno jau tagad un bērnu naudas noņemšana nav solis šajā virzienā.