Cik sekmīga, jūsuprāt, ir līdzšinējā Lietuvas stratēģija globālās finanšu krīzes pārvarēšanā?
Stratēģija vai nē, bet realitāte ir tāda, ka iekšzemes kopprodukta kritums 2009.gadā bija 15%, un tas ir mazāk par gaidīto. Šogad mēs prognozējam pieaugumu. Pieticīgu, tomēr pozitīvu. Tas nozīmē, ka kritiens vai vismaz brīvais kritiens ir apturēts, un šogad mēs sāksim atgūties.
Mums nav lielu resursu, tāpēc galvenais starptautisko organizāciju padoms ir optimizēt izdevumus. Vismaz mums citas izvēles nav.
Pēdējos 20 gados ir notikušas milzīgas reformas, tās notiek aizvien un būs nepieciešamas arī nākotnē. Tas ir normāli - mēs savas sabiedrības strauji pārveidojām no Rietumu pasaulei ļoti atšķirīgiem sabiedrības modeļiem. Mūsu veiktās reformas ir daudz plašākas un dziļākas nekā jebkurā no attīstītajām Rietumu valstīm. Nebūsim pārlieki pesimisti.
Neizvēloties aizņēmumu no Starptautiskā Valūtas fonda (SVF), bet gan komerciālus aizdevējus, Lietuva salīdzinājumā ar Latviju ir ieguvusi lielāku politiskās rīcības brīvību, bet par augstākiem procentiem. Kā šī iegūtā rīcības brīvība tiek lietota?
Nav jēgas salīdzināt mūsu valstu situāciju, jo Latvijas valdībai bez SVF faktiski nebija nekādas izvēles - starptautiskie tirgi tobrīd jums bija aizdevumiem slēgti. Latvijas izvēle bija starp defoltu un SVF un EK. Tāpēc jums nevajadzētu vainot valdību, kas vērsās pie SVF, bet drīzāk iepriekšējo valdību, kas Latviju šādā situācijā ieveda.
Lietuvā situācija bija daudz labāka. Mūsu ekonomika tobrīd vēl auga, kritums nāca vēlāk. Tobrīd notika arī valdības maiņa, bet jaunā valdība spēja ieviest ļoti stingrus pretkrīzes pasākumus, sevišķi tēriņu ierobežojumus bez kādas starptautisko iestāžu iejaukšanās, un nodrošinot iespēju starptautiskiem aizņēmumiem. Lietuvā bija vairāk izvēļu un manevrēšanas spēju nekā Latvijā.
Lielākie aizdevuma procenti, kas Lietuvai jāmaksā, nav nekas salīdzinājumā ar izvēles brīvību, ka tu vari ar savu ekonomiku darīt, ko uzskati par vajadzīgu - tu pats esi saimnieks un lēmējs.
Kādus ilgtermiņa mērķus un ar kādu konkrētu politiku Lietuva pašlaik cenšas panākt?
Katrai valdībai tāds mērķis ir ilgtspējīga izaugsme. Bet pa vidu ir ekonomikas cikliskums, kas ir reģionāls un globāls, un tas apgrūtina stratēģisku lēmumu pieņemšanu. Viens no Lietuvas mērķiem ir atgriezties pie daudz atbildīgākas fiskālās politikas. Tas nozīmē arī gatavoties eiro ieviešanai 2014. vai 2015.gadā.
Pagājušā gada beigās bija dati, ka Lietuvā bezdarbs nedaudz krītas. Kas to izraisīja, un kādas ir tuvākās nākotnes prognozes?
Eksports ļoti lēnām sāk atgūties, līdz ar to tirdzniecība un transports. Tas bija vērojams pēdējos divos ceturkšņos, un tas iespaido arī bezdarba līmeni. Galvenais iemesls ir ekonomikas atlabšana un cikliskums.
No ekonomikas politikas viedokļa, gada vidū valdībai kļuva skaidrs, ka nepieciešams atbalstīt mazos un vidējos uzņēmējus. Tika atvieglota biznesa uzsākšana, sevišķi mazā un ģimenes biznesa.
Krīzes laikos šie mazie un mikrouzņēmumi ir sociālās drošības tīkls, kas ne vien nodrošina zināmu naudas apriti, bet arī ļauj valdībai ietaupīt uz sociālo pabalstu rēķina.
Ignalinas AES slēgšana ir izraisījusi nelielu elektrības cenas kāpumu Lietuvā. Kāds ekonomiskais efekts šīs slēgšanas dēļ tiek paredzēts, un kā esat plānojuši tikt ar to galā?
Elektrības cena pieauga daudz mazāk par pesimistiskākajiem aprēķiniem, un galvenokārt tas tā ir liberalizētā elektroenerģijas tirgus dēļ. No 1.janvāra 35% Lietuvas elektrības tiek pirkti brīvajā tirgū. Pirmām kārtām šī izvēles iespēja ir dota ražotājiem, un viņiem elektroenerģijas izmaksas ir krietni kritušās. Turpmāk plānojam liberalizāciju vērst plašumā, lai visiem klientiem būtu pieejama elektrība par brīvā tirgus cenām. Tas notiks pamazām, soli pa solim 2011. un 2012.gadā, un tad jau redzēsim. Pagaidām ir skaidrs, ka liberalizācija ir ļāvusi saglabāt samērā zemu elektrības cenu arī pēc Ignalinas slēgšanas, lai gan tagad mums nākas ārzemēs iepirkt daudz izejvielu.
Nākotnes perspektīva ir enerģijas tīkla veidošana ar Skandināviju caur Latviju un Igauniju. Pagaidām varu tikai vēlreiz uzsvērt liberalizācijas nozīmi cenu noturēšanai samērīgā līmenī, tāpēc spēkstacijas slēgšanai uz ekonomiku faktiski nav bijis nekāda iespaida. Pozitīva loma šai ziņā bijusi arī krīzei, jo elektroenerģijas pieprasījums ir samērā zems.
Lietuva plāno rekonstruēt Ignalinu vai būvēt jaunu AES?
Šāda veida spēkstacijas rekonstrukcija nav iespējama. Valdība ir deklarējusi vēlmi par jaunas, modernākas AES būvniecību, ir izsludināts konkurss, un mēs gaidām potenciālo investoru piedāvājumus.
Ko par to saka Eiropas Komisija (EK)?
EK mums palīdz ar Ignalinas slēgšanu, un tas būs ļoti garš process. Bet jaunas spēkstacijas celtniecība ir divu eventuālo pušu darīšana, kur EK teikšana nav paredzēta.
Polijai klājas itin labi. Vai Lietuva ir pamanījusies izmantot savas vēsturiski labās attiecības ar šo kaimiņvalsti?
Polijas pašreizējā labā ekonomika ir ļoti ietekmējusi mūsu situāciju, un Lietuva ir pamatīgi atkarīga no eksporta uz Poliju. Tāpat svarīga ir citu mūsu tirdzniecības partnervalstu atlabšana no krīzes - Krievijas, Vācijas un citu. No viņiem atkarīga arī mūsu ekonomikas atlabšana, bet tieši Polija palīdzēja amortizēt mūsu ekonomikas kritienu. Tā ir laba ziņa, par ko esam ļoti priecīgi.
Kāda ir Lietuvas politiskā darba kārtība ES, un otrādi - kādi ir svarīgākie ES projekti Lietuvā?
Stratēģiski svarīgs projekts ES līmenī ir Dienaskārtība 2020 (Agenda 2020), kas ir ekonomiskās atlabšanas un stratēģijas plāns līdz 2020.gadam. Katrai valdībai ir jāizstrādā savs plāns, un to dara arī Lietuva. Šī ir ļoti laba iespēja gan vidēja, gan ilgtermiņa nacionālam līgumam.
Nākamais jautājums ir, kā izvairīties no iespējamas nākotnes krīzes globālajā finanšu sektorā. Līdz ar ekonomikas atlabšanu, energodrošību un ekoloģijas problēmām tie ir galvenie darba kārtības jautājumi ES, un tie ir absolūti nozīmīgi arī Lietuvai. Briselē un Viļņā nav atšķirīgu problēmu, tās ir kopējas.
Paskaidrojiet, lūdzu, ko jūs domājat ar nacionālo līgumu?
Mums nepieciešama nacionālā stratēģija, ko var saukt arī par līgumu. Dienaskārtība 2020 nosaka, ka valstij tāda nepieciešama.
Šāds līgums var ietvert gan politiskās partijas, gan nevalstiskās organizācijas. Tam var būt dažādi formāti, bet katrai valdībai tāds ir vajadzīgs. Kurš ar ko vienojas un ko nolīgst, un tieši kā to plānots īstenot ir valstu iekšējā darīšana.
Kādi pirmie soļi šāda līguma noslēgšanai?
Ir izveidota darba grupa, kam sešos mēnešos jāizstrādā konkrēti līguma punkti, kas tiks apspriesti ar politiskajiem un sociālajiem partneriem.
Viļņas Ģeopolitisko studiju centrs ir piedalījies nesen publicētā projektā par Krievijas caur kultūras sakariem īstenoto «maigo varu», lai veicinātu savas politiskās intereses. Ko jūs sauktu par Krieviju interesējošām sfērām un jautājumiem Lietuvā?
Tas ir kādas sabiedriskas «domnīcas» (think tank) privāts viedoklis, kas nav valsts viedoklis. Saprotams, ka mūsu kaimiņiem gan Eiropā, gan austrumos Lietuvā ir ekonomiskas un varbūt politiskas intereses, bet tas nav jautājums, ko es varu publiski apspriest. Jo ar katru valsti mēs cenšamies uzturēt pēc iespējas atklātu, konstruktīvu dialogu un sadarbību. Intereses var būt vēsturiskas, ekonomiskas, kultūras, bet tā ir jūtīga tēma, ko prezidentei apspriest neklājas.
Es nevēlos apspriest kādas sabiedriskas organizācijas uzskatus par šiem jautājumiem. Jebkuras valsts jebkura rīcība Lietuvā ir vērtējama pēc Lietuvas likumiem.
Un tomēr, vai Kazimiras Prunskienes jaundibinātā partija ar ļoti skaidrajiem sakariem ar Kremli nevarētu tikt uzskatīta par Krievijas interešu lobiju Lietuvā?
Šīs partijas līdere ir apgalvojusi, ka tai ir attiecības un intereses Krievijā, bet tā ir šīs partijas darīšana. Tas piederas viņu brīvībām. Viņu ziņā ir noteikt savas intereses.
Kā Seimā sekmējies vēlēšanās plašo piekrišanu guvušajiem populistiem Tautas augšāmcelšanās partijai?
Ir pagājis apmēram pusotrs gads kopš vēlēšanām, un daudz kas ir mainījies. Ļoti daudz kas. Šī partija ir sašķēlusies, un uz tās bāzes radīta Kristīgā partija.
Vēl viena?
Jā. Arī šī partija pavisam nesen ir sašķēlusies, un parlamentā ir divas partijas ar līdzīgiem nosaukumiem. Pašlaik vērojama politiskā fragmentēšanās un jaunu partiju veidošanās, kas politologiem ir interesants pētniecības lauks, tomēr politiskajam briedumam nedod nekādu pievienoto vērtību. Pagaidām grūti teikt, kas sekos, bet šā pusotra gada laikā bijusi ideoloģiska un interešu šķelšanās.
Aizvien nenokārtots ir jautājums par Lietuvas un Latvijas ekskluzīvās ekonomiskās zonas un kontinentālā šelfa robežas noteikšanu. Bumbiņa gan pašlaik ir Latvijas pusē.
Mēs to pārrunājām, parakstījām, un mūsu parlaments to ratificēja. Mēs esam gatavi par to runāt atkal, kā esam vienojušies arī ar jauno ārlietu ministru. Ir daudz iespēju, kā šo jautājumu novest līdz atrisinājumam, tomēr Latvijas Saeima ar ratifikāciju aizvien vilcinās.
Kopš vasaras gan notiek darba grupu tikšanās par šo jautājumu.
Bet tas ir tīri tehniskā līmenī, nevis politiskā. Pati vienošanās ir panākta un parakstīta. Tehniskās nianses ir par iespējamiem nākotnes pētījumiem šai jūras apgabalā, tomēr vienošanās ir vienošanās, un Latvijas pusei to vajadzētu ratificēt. Tas gan nekādā ziņā nesarežģī mūsu attiecības.
Kādi pozitīvi faktori un politika, jūsuprāt, nosaka veidojumu, ko dēvē par Baltijas valstīm? Izņemot kopīgo telpu.
Apsverot kopējo telpu un Baltijas valstis, pirmām kārtām droši vien jārunā par Baltiju, ko es gribētu redzēt kā visu Baltijas jūras reģionu. Jo ES Baltijas dimensija kļūst aizvien nozīmīgāka, un runa nav par trim Baltijas valstīm, bet arī par Ziemeļvalstīm. Tādā gadījumā, ieskaitot Īslandi, Baltijas valstis kopumā ir astoņas. Trīs Baltijas valstis ir pārāk maza vienība. ES kontekstā labāk ir iekļaut lielāku skaitu valstu, ieskaitot Ziemeļvalstis. Tas mums dod labāku platformu savu interešu aizstāvībai un cīņai par tām. Jau tagad mums notiek sarunas un savstarpēja lēmumu saskaņošana pirms to pieņemšanas un pirms Eiropadomes sanāksmēm Briselē. Šāda veida ietvars ir ļoti perspektīvs.
Un tomēr mums parlamentārā līmenī ir Baltijas asambleja.
Pirms 20 gadiem, kad kļuvām neatkarīgi, mums bija jānodibina Baltijas sadarbība. Tā bija ļoti laba skola politikas koordinēšanai parlamentu, valdību un valsts vadītāju līmenī. Kļūstot par ES locekļiem, mums sadarbība ir jāizvērš. Līdzšinējā sadarbība aizvien ir spēkā, tomēr nākotnei astoņi būs vērtīgāk par trim.
Prezidenta pilij cieši blakus ir universitātes fakultātes. Vai politika ar izglītību Lietuvā ir tikpat saskanīga kā vecpilsētas arhitektūra?
Būtu labi, ja tas tiešām tā būtu, bet tā ne vienmēr ir. Tāpat kā jūsu zemē. Un tomēr mūsu valstu cilvēki ir labi izglītoti. Vairākums pēc skolas grib studēt universitātēs un to arī dara. Starp tiem, kas sāk un arī beidz universitāti, Lietuvai ir viens no augstākajiem rādītājiem pasaulē. Savukārt iespējamās politiskās kļūdas ne vienmēr iespaido izglītības līmeni, un, par spīti tām, mums ir ļoti laba universitāte.
Latvijā jaunatne tiek uzskatīta par iespējami lielāko krīzes riska grupu, jo pēc skolas viņi nevar atrast darbu, un tajā tiek vainota arī izglītības sistēma.
Es nebūtu tik kritiska - pret visu mūsu reģionu, ne tikai pret Lietuvu vai Latviju. Arī Lietuvā ir liels jauniešu bezdarbnieku īpatsvars, bet tas galvenokārt ir ekonomiskā krituma dēļ. Tā pilnīgi noteikti nav izglītības sistēmas vaina. Pēdējos 20 gados esam pārgājuši no padomju laika valsts pasūtījumā balstītās izglītības, kur bija noteikts sagatavojamo profesionāļu skaits, uz brīvo tirgu. Tas ne vienmēr darbojas labi. Mūsu izglītības sistēmā notiek nemitīgas reformas, tomēr mēs nespējam pilnībā pielāgoties situācijai un prasībām, un universitātes izglītība ne vienmēr atbilst pašreizējai realitātei. Tomēr nevajadzētu būt pārliekiem pesimistiem un nemitīgi vainot savu politiku, jo Baltija atrodas arī pastāvīgā globālās situācijas iespaidā.