Ko nozīmē grāmatas nosaukums Pyrma syltī?
Tas saistās ar bērnības atmiņām par ļoti skaistām talkām. Pēc tām - mielasta laikā - mazi bērni, protams, gribēja nočiept kādu pankūku vai pīrāga gabalu, bet vienmēr bija arī negantā saimniece, kas uzšāva pa pirkstiem, sakot: «Nazagruobstīs ap capumim, pyrma syltī!» Ar to bija jāsaprot, ka jāsagaida, kad visi sanāks kopā un sekos siltā maltīte. Grāmatas kontekstā tās ir siltās emocijas, kuru mūsdienās pietrūkst.
Ja rakstnieka darbību pielīdzina pētniecībai, kas ir tavs izpētes lauks?
Man šķiet, ka visiem rakstniekiem tas ir sabiedrība. Viss notiek tepat līdzās. Es rakstu par cilvēkiem. Arī par sevi.
Parasti no tevis lasītāji sagaida kaut ko smieklīgu. Kā tu reaģē uz to?
Protams, daudzi rakstnieki, sākot savu karjeru, uztaisa ko smieklīgu, vienkāršu, lai būtu saprotams visiem. Manā grāmatā stāsti ir sagrupēti hronoloģiskā secībā, un lasītāji varēs izsekot, kā ir audzis un attīstījies mans literārais stils.
Teici, ka latgaliešu humors ir līdzīgs tam, kāds rodams skandināvu autoru darbos. Kāds tas ir?
Tas ir vairāk dabisks. Ja latgalieši turpinātu savu savpatīgo humoru, tas tiešām līdzinātos skandināvu humora izjūtai. Atklātā ironija un sarkasms... Latviešu autoriem, domājot par Latviju kopumā, ar to ir kaut kādas grūtības. Pārsvarā tiek meklētas psiholoģiskās problēmas, par kurām, protams, ir interesanti rakstīt, taču, manuprāt, ikdienā lasītājam ir nepieciešams atsvaidzinājums.
Ko tev ir devušas mācības Literārajā akadēmijā?
Tā bija vieta, kur satikties ar līdzīgi domājošiem, paskatīties, kā kurš raksta, mācīties pamatoti kritizēt. Jā, Literārā akadēmija iedod kaut kādas zināšanas, bet tā ir arī labs literārais PR.
Kādas ir tavas literāras ambīcijas tuvākai nākotnei?
Viens etaps ir noslēdzies, un varu brīvi uzelpot, jo tas rezultējies ar grāmatu. Šobrīd man ir daži neskaidri aizmetiņi romānam un vēlme uzrakstīt kaut ko latgaliski bērniem.