Haindravam _Arsenāls_ nav svešs, vēl vairāk - viņš ir gan ilggadējs festivāla izveidotāja, tagad Spānijā dzīvojošā Augusta Sukuta draugs, gan pirms tam - viens no tiem kinorežisoriem, kas 1986. gadā bija klāt šī unikālā festivāla - sākumā filmu dienu - radīšanas idejai. Ko ar Haindravas ierašanos iegūs kinofestivāls _Arsenāls_, kas no šā gada notiks katru gadu, - radošo direktoru, finansējuma gādātāju, «tēva» figūru, ko festivāls gribot negribot izjuta pēc Augusta Sukuta atkāpšanās no tā tiešās vadības? Saruna notika īsi pēc Giorgija Haindravas ierašanās Latvijā un ķeršanās pie jaunajiem pienākumiem.
Cik ilgi domājāt pirms lēmuma pieņemšanas vadīt festivālu Arsenāls?
Lēmumu pieņēmu ātri. Tas ir mans lauciņš, es pazīstu kino, zinu, kā veidot festivālus. Protams, vai tā tiešām ir, parādīs nākamais Arsenāls šā gada rudenī, taču kino - tā ir mana profesija. Gruzijā man nebija iespēju nodarboties ar savu profesiju... Savā ziņā esmu cilvēks, kuram bija jāizbrauc no savas valsts. Kaut nedrīkst uzskatīt piedāvājumu strādāt Arsenālā un manu nepieciešamību aizbraukt kā saistītu procesu. Pakonsultējos ar ģimeni, kas manā dzīvē ir svarīgākais, tā mani atbalstīja. Tad arī ātri pieņēmu lēmumu un ceru, ka nebūšu kļūdījies.
Kā meklēsiet Arsenāla jauno seju? Vai varbūt to nemaz nedarīsiet?
Domāju, būs jāmeklē. Laiks nestāv uz vietas, un Arsenāls ir radies ne tikai citā gadsimtā, bet pat citā valstī - toreizējā PSRS. Savulaik Arsenālam bija milzīga loma, taču tagad ir XXI gadsimts, dzīvojam citā zemē, ir atnākusi cita paaudze. Tiem cilvēkiem, kuri dzima laikā, kad radās Arsenāls, nu ir pāri divdesmit, 25 gadi. Mums ir jāzina arī viņu vēlmes, ko viņi gaida no festivāla. Es labi pazīstu Arsenālu, regulāri esmu braucis uz šejieni, esmu viens no šī festivāla dibinātājiem. Tomēr es arī pārstāvu «skatu no malas», līdz šim esmu dzīvojis citā valstī, pārstāvu citu temperamentu, citu kultūru... Ir par agru runāt par niansēm. Vai Arsenālam ir kādas problēmas? Ir, bet mēs risināsim.
Ar ko sāksiet?
Es jau esmu sācis. Rīgā satiekos ar cilvēkiem no kultūras un kino aprites. Runājot ar viņiem, gribu saprast, ko viņi gaida no Arsenāla. Runāšos ar mākslas augstskolu studentiem, gribu saprast, ko viņi gaida no mūsdienīga kinofestivāla. Esmu 17 gadu pasniedzis Kino un teātra institūtā Tbilisi. Šis darbs man vienmēr ir bijis tāds kā radošais akumulators, arī vienīgā motivācija, kāpēc esmu palicis profesijā un kino. Pēdējie 10 gadi Gruzijā bija ļoti smagi. Darba nebija, kari, revolūcijas... Faktiski palikām bez kino. Mani izglāba studenti, pasniedzēja darbs. Man bija iespēja praktizēties; režisoram ir gluži tāpat kā rakstniekam - ja tu pastāvīgi neraksti, tu aizmirst, kā to darīt. Arī dejotājam un dziedātājam ir nepieciešams nemitīgs treniņš. Tikko pārtrauc - zaudē formu. Gruzijā studenti ilgus gadus man bija galvenais balsts... Protams, attiecībā uz Arsenālu man ir gan plāni, gan idejas, kad tās būs nobriedušas, informēšu.
Kādas ir jūsu funkcijas - sastādīt programmu, meklēt sponsorus, piesaistīt naudu?
Es ar komplimentiem nemētājos, un man patīk skaidra valoda. Arsenālu veido ļoti profesionāla komanda. Kad man nosauca naudas summu, par kādu tika sarīkots pērnā gada festivāls, sāku smieties... Par tādiem grašiem kaut ko tādu spēj sarīkot tikai un vienīgi augstas klases profesionāļi... Teiksim, Tallinas festivāla Black Nights budžets ir apmēram 35 reizes lielāks. (Tallinas starptautiskais festivāls Black Nights notiek novembrī un decembrī, un tas apliecina nozīmīgākā Baltijas valstu festivāla ambīcijas - D. R.)
Nedomāju, ka manas funkcijas būtu darīt visu pēc kārtas, tostarp sastādīt filmu programmu. Es esmu atbraucis uz šejieni diriģēt vai, precīzāk, uzņemt filmu, kas saucas festivāls Arsenāls. Es esmu režisors, taču režija prasa ražošanas iemaņas. Var būt ļoti talantīgs cilvēks, kurš vienkārši nevar būt režisors, jo viņš nespēj menedžēt, organizēt. Filmas veidošana - tie ir gan cilvēki - apgaismotāji, rekvizitori -, gan vide, gan objekti... Tas pats ir arī Arsenālā. Labi, Arsenālā ir vēl arī šī festivāla mitoloģija, vēsture. Es grasos ņemt vērā pašreizējās komandas zināšanas, pieredzi un, ja vajadzēs, izteikšu savu viedokli. Taču tas nebūs vienpersonisks diktāts.
Festivāls ir jātaisa publikai, tāpat kā filmas ir jātaisa publikai. Protams, radošie eksperimenti ir svarīgi, taču festivāls arī ir «produkts», kam jāiepriecē «normālais skatītājs», kurš ir noguris no ekonomiskajām problēmām, sociālās neaizsargātības un vēl nezin no kā... Viņam vajag vietu, kur atnākt un baudīt sapņus, un to jāspēj nodrošināt festivāla veidotājiem. Programmas jautājumos es nemaisīšos, jo neesmu kinoteorētiķis, kritiķis vai mākslas zinātnieks. Es esmu režisors. Protams, ir filmas, kas man patīk, un ir filmas, kas man nepatīk...
Un kas jums patīk? Festivāla kā publikas sapņu apmierinātāja koncepcija mani mulsina...
Man patīk Fotopalielinājums (Blow-up, 1966, režisors Mikelandželo Antonioni - D. R.), uzskatu, ka Antonioni ir viens no dižākajiem pasaules režisoriem. Mans skolotājs bija Otars Joseliani, un mans kino ir tas, kas piedāvā virtuozu kino valodu. Jā, man patīk skatīties filmas, kuru pamatu pamats ir aktieri - zvaigznes, taču tā tomēr nav kino būtība... Tāpat kā kino būtība nav Avatars, visi šie sintētiskie tehnoloģiskie meklējumi, kas tikai progresēs. Man tas nešķiet interesanti. Es nedomāju, ka arī šāda veida sintētiskais kino iznīcinās klasisko kinematogrāfu un klasisko kino valodu. Laba filma ir tāda, kuras jēgu var saprast bez skaņas. Tas ir pa spēkam režisoriem, kas māk komunicēt nevis ar vārdiem, bet gan ar kino tēliem, un viens no dižākajiem šādu filmu autoriem ir dzimis Rīgā, jūs varat būt lepni.
Jūs domājat Eizenšteinu. Man jūs jāsarūgtina: diemžēl gandrīz neviens no tiem simtiem Latvijas studentu, ar kuriem esmu saskārusies, nekad nav dzirdējis Rīgā dzimušā Sergeja Eizenšteina vārdu...
Tā nav Eizenšteina un viņa ģeniālo kino valodas atklājumu problēma, bet to ļaužu problēma, kas par to neko nenojauš.
Piekrītu. Tomēr jūs tikko runājāt par jauniešiem, kuru vēlmes gatavojaties uzklausīt. Par abstraktu «publiku», kuras sapņi ir jāapmierina. Pieminējāt sintētisko Avataru, par kuru jaunieši atšķirībā no Eizenšteina būs dzirdējuši... Kā jūs grasāties veidot festivālu, vēršoties pie tik atšķirīgas publikas?
Es domāju, ka Arsenāls pats spēs atbildēt uz visiem šiem jautājumiem. Festivālam ir dažādas programmas, ir dažādas nišas - jāsaprot, cik un kas interesē konkrēto publiku. Šis ir viens no iemesliem, kāpēc festivālam ir jānotiek katru gadu, lai varētu turēt roku uz pulsa. Tas, ka Arsenāls līdz šim notika katru otro gadu, bija kļūda - vismaz pēdējos gadus. Varbūt ir skaļi teikt, taču festivālam ir arī pedagoģiskā funkcija - audzināt gaumi. Skatītāja gaumi ir ārkārtīgi viegli «ielaist» - ar tehnoloģijām, ar TV piedāvājumu. Televīzija attiecībā uz vidējā skatītāja gaumi vispār ir izdarījusi briesmu lietas! Atceros filmas, ar kurām es izaugu un kuras atceros kā savus agrīnos vizuālos iespaidus, - to nevar salīdzināt ar to patoloģisko drazu, ko TV piedāvā šodien. Es saprotu, ka arī seriālus cilvēki uzskata par «kino». Par filmu dēvē arī to, ko kāds uzņēmis ar mobilo telefonu, bet tas taču nav kino! Un festivālam ir jāaudzina skatītāja gaume.
Šī iemesla dēļ es uzskatu, ka nav pamata runāt par «festivālu konkurenci». Es nedomāju, ka mēs esam konkurenti ar Baltijas pērli, kā jūs esat rakstījusi. Mēs esam partneri, mēs varam audzināt skatītāju, un mums ir jāsadarbojas. Arsenālam ir jāsadarbojas arī ar Tallinas un citiem festivāliem, jo mēs esam kolēģi, partneri. Mums ir kopīgas intereses. Esmu bieži bijis Roterdamā, Gēteborgā. Savā laikā šie festivāli sadarbojās, veidoja kopīgas programmas... Kino nav tik daudzveidīgs, lai mēs katrs eksistētu savā galaktikā.
Taču, ja runājam ļoti konkrēti, Rīgā ir divi visai līdzīgi festivāli Arsenāls un Baltijas pērle, kas notiek teju vienlaikus, turklāt nereti ir arī drūzmēšanās, aizkadra konkurence cīņā par vienām un tām pašām filmām - kurš atvedīs, kurš parādīs...
Divi festivāli vienā valstī vienā laikā - tas ir komunikācijas trūkums. Es ļoti mīlu un cienu Augustu Sukutu, viņš ir ārkārtīgi radošs cilvēks, tomēr nezinu, kālab Arsenāla un Baltijas pērles vadība līdz šim nav komunicējusi. Es negrasos būt Sukuts, es esmu Giorgijs Haindrava, man ir sava biogrāfija un savi uzskati. Es noteikti tikšos ar šo dāmu no Baltijas pērles (Marina Ļipčenko - D. R.), speršu šo soli - jo pirmais solis ir jāsper vīrietim. Vienmēr var atrast kopīgu valodu, turklāt uzskatu, ka mēs visi esam kolēģi - gan tie, kas taisa Pērli, gan Arsenālu, gan Gēteborgas, gan Tokijas festivālu... Turklāt tās simt, divsimt filmas, kas vajadzīgas diviem Rīgas festivāliem, - tas taču nav nekas daudz. Mēs noteikti varam atrast segmentus, filmas, lai savstarpēji nekonkurētu. Spektrs ir plašs. Visiem vietas pietiks.
Tbilisi arī ir kāds jauns kinofestivāls...
Nu, es nekomentēšu. Tas, ka šāds festivāls ir parādījies, protams, ir jauki. Gruzijā vienmēr ir bijusi pamatīga kino tradīcija. Uzskatu, ka gruzīnu mentalitāti raksturo dziedāšana, dejas un kino, un poēzija - proza nav tik augstā līmenī. Kino patiešām ir Gruzijas būtība, kaut pēdējās desmitgadēs šī kino vienkārši nav.
90. gados, kad Gruzijā manā lauciņā valdīja šausmīga apātija, jaunieši joprojām gribēja studēt kino. Uz Kinorežijas fakultāti nāca pa pieciem sešiem cilvēkiem uz vienu vietu. Es šiem jauniešiem teicu: «Mani mīļie bērni! Jums nebūs darba! Jūs nevarēsiet pabarot savu ģimeni, jo šādas profesijas - kinorežisors - Gruzijā vairs nav. Tik un tā cilvēki nāca un mācījās, neklausīja... Tātad tas ir asinīs. Tas, ka Gruzijā ir kinoinstitūts ar labām tradīcijām, šajā situācijā ir ļoti svarīgi. Lielākā daļa no studentiem gan aizbrauc uz ārzemēm. No vienas puses, tas ir labi, no otras - slikti, jo draud ar identitātes zudumu.
Gruzīnu kino vienmēr ir bijis īpatnējs, atšķirīgs, ar savu īpašo poētiku. Tagad visi labākie gruzīnu režisori strādā ārzemēs. Tas, protams, palīdz mums izdzīvot un darīt to, ko mēs protam darīt. Piemēram, Gela Babluani, režisors, kurš uzņēma filmu 13 (nesen tika rādīta Rīgas kinoteātros -D. R.). Viņš ir uzņēmis divas savas filmas versijas - vienu Francijā, otru Amerikā. Mani tas pārliecina - viņš ir profesionāls režisors, profesionāls amatnieks, tas kino ir ļoti svarīgi. Talants, protams, arī, taču amata prasme bieži vien izrādās noderīgāka nekā talants. Babluani spēj Francijā uztaisīt franču filmu, ASV - amerikāņu. Tas priecē. Gela Babluani - tā ir jaunā paaudze, savukārt Timurs, viņa tēvs, ir viens no izcilākajiem gruzīnu režisoriem.
Vēl, protams, ir Otars Joseliani - mūsu kino patriarhs, kurš strādā Francijā. Ir Nana Džordžadze un citi manas paaudzes režisori, kuri, paldies Dievam, strādā Rietumos. Taču nāk arī jaunie - viņi mācās, cīnās, cenšas. Tas ir labi, bet Gruzijā kinoražošana tik tikko atgūstas. Naudiņa ir maza, pat smieklīga... Diemžēl attieksme pret kino Gruzijā ir nenopietna, valdība nesaprot kino svarīgumu.
Mēs visi esam nākuši no režīma, ko ne pārāk mīlējām, taču Ļeņina tēze - kino ir svarīgākā no mākslām - ir ļoti vieda. Viņš bija elles izdzimtenis, taču smadzenes viņam bija. Ierēdņiem būtu jāsaprot, cik svarīgs ir kino. Taču Gruzijā tas vēl nav noticis. Šobrīd ir sākušies kaut kāda kustība...
Taču viss ir saistīts arī ar valsts kopīgo stāvokli, mūs pamatīgi iegāza karš, Krievijas intervence. Nu kurš ies investēt naudu zemē, kurā 40 km no Tbilisi ir krievu tanki. Joprojām tie tanki ir - pie Gori. Tas ir kā no Rīgas līdz Ķeipenei! Padomju laikā Gruzija-fiļm ražoja 65 filmas gadā, vēl bija TV filmu studija, radošā apvienība Debija u. c., ražošana mutuļoja. Tagad nekā no tā vairs nav. Gruzija-fiļm neeksistē, taču eksistē gars, mīlestība un vēlme veidot kino, un es ceru, ka viss vēl būs. Es ceru - mēs izķepurosimies.
Vai «lobēsiet» gruzīnu kino, vedīsiet uz Rīgu?
Protams, es labi pazīstu šo kino. Zināšu, ko ir vērts te vest un rādīt un ko ne. No šī viedokļa gruzīnu kino klātbūtnes kvalitāte Latvijā tiks uzlabota. Nekāda īpaša lobija nebūs, bet, protams, es esmu gruzīns... Tālab arī viss labākais, kas ir Gruzijā, tiks izmantots Arsenāla atbalstam, protams, saprātīgās robežās. Arī bērnu filmu festivāla Berimors atbalstam.
Vai būs arī šis festivāls?
Protams, būs. Aprīlī. Turklāt tā būs mūsu vizītkarte. Man liekas, tas ir ļoti svarīgs festivāls, kam mazliet pietrūcis uzmanības. Gaume ir jāaudzina no bērnības, jo pārtaisīt, pāraudzināt jau ir daudz sarežģītāk. Turklāt gruzīnu kino ir daudz kā tāda, ko varam piedāvāt bērnu auditorijai, piemēram, brīnišķīgas animācijas filmas. Uzskatu, ka Arsenālam un Berimoram nav jābūt tikai Rīgā, ir jābūt arī citās pilsētās - Liepājā, Ventspilī, Daugavpilī. Ja kalns nenāk pie Muhameda, Muhamedam ir jāiet pie kalna. Es apsolu, ka viņiem būs savs Berimors un Arsenāls. Mēs aizvedīsim to, ko varam aizvest, - uzskatu, ka tas ir ļoti svarīgi. Saprotu, ka Rīga ir centrs, bet tā nav visa Latvija.
Kas notiek Armēnijā, Azerbaidžānā - arī šo valstu filmas līdz starptautiskai apritei nenonāk?
Arī šo valstu kinematogrāfijas nav labā formā, kaut Azerbaidžānā ir pacēlums - to nevar salīdzināt ar Gruziju. Baku nevar pazīt, Azerbaidžāna ir valsts, kas strauji attīstās. Protams, kinotradīcijas tur ir švakākas salīdzinājumā ar Gruziju, taču viņiem ir iespējas un potenciāls. Blakus ir Irāna, tā ir tuva mentalitāte, kultūra, un, kaut tur ir totalitārs režīms, kino tur ir lielisks. Totalitāri režīmi kaut kā palīdz tapt labam kino (smejas).
Irānā gan mēdza režisorus neizlaist no valsts vai ielikt cietumā - kā starptautiski pazīstamo režisoru Džafaru Panahi...
Nu, es arī esmu sēdējis cietumā un neuzskatu, ka tas ir šausmīgākais, kas ar cilvēku var notikt. Vīrietim tā ir laba pieredze.
Cik sena ir šī jūsu pieredze?
Tas bija 1990. gadā. No šīs pieredzes paņēmu ļoti labu materiālu scenārijam, ko gan man nav bijis iespējas pārvērst filmā. Savā ģimenē esmu ceturtās paaudzes politieslodzītais. Mans vectēvs cara laikā bija katorgā, kur ārsts bija Antons Pavlovičs, tolaik gan viņš vēl nebija rakstnieks Čehovs. Vectēvs toreiz dzīvoja Harbinā Ķīnā. Tur piedzima un izauga mans tēvs. Kad viņš atbrauca uz PSRS, viņu uzreiz izsūtīja uz Sibīriju. Mans tēvocis bija japāņu gūstā, savukārt es sēdēju cietumā Gruzijā - par mīlestību pret vārda brīvību...
Jums ir pamatīga politiķa pieredze...
Esmu bijis ministrs Abhāzijas lietās, Eduarda Šervardnadzes (Gruzijas prezidents 1995.-2003. g.) laikā mēģināju apstādināt asinsizliešanu, kas man neizdevās. Kaut esmu aktīvi darbojies politikā, negribu par to daudz runāt. Vēlos, lai mani uztver kā režisoru, nevis bijušo politiķi. Prezidenta Mihaila Saakašvili laikā biju ministrs konfliktu noregulēšanas jautājumos, taču, tā kā Saakašvili nekādus konfliktus noregulēt negribēja, mums bija lieli savstarpēji konflikti un es aizgāju. Biju arī Repatriācijas komisijas priekšsēdētājs, palīdzēju atgriezties Gruzijai tiem, kas no turienes bija aizbraukuši, arī parlamenta deputāts... Tas bija liels darbs, kas prasīja daudz enerģijas. Tā ir noteikta manas dzīves daļa, svarīga daļa, bet es nekad neesmu pārstājis būt režisors, kurš uz dzīvi skatās caur kameras «skatu meklētāju». Taču man ir liela pieredze saskarsmē ar ierēdņiem - esmu pazīstams ar prezidentiem un premjeriem. Zinu, kā ar viņiem sarunāties, un domāju, ka tas man palīdzēs arī darbā ar Arsenālu.
Mans galvenais trumpis ir pieredze un spēja pārliecināt. Šī mana dzīves daļa apliecinās, vai man patiesi piemīt šīs spējas. Ar Arsenālu man ir līgums uz pieciem gadiem. Tas nozīmē, ka es te dzīvošu un man ir jākļūst par šīs sabiedrības daļu. Kā mani te uzņems, rādīs laiks. Es centīšos, lai tas notiktu, un man ir visas priekšrocības, lai tas notiktu.