Šis ir tavs pirmais koncerts klavierēm un orķestrim. Kādus mērķus sev izvirzīji?
Pret klavierēm ilgus gadus esmu izjutis zināmu bijību, varbūt pat bailes. Varbūt tāpēc, ka pats savulaik biju pianists. Vairāk nekā desmit gadu nebiju sacerējis nevienu darbu klavierēm, tikai pagājušajā gadā atgriezos pie tām - uzrakstīju gan koncertu, gan skaņdarbu solo klavierēm. Tas ir neparasti sarežģīts instruments - pats par sevi simfoniskais orķestris: desmitiem taustiņu, desmit pirkstu, tik ārprātīgi daudz dažādu nianšu un gradāciju. Pārskatot visu, kas klavierēm jau tapis, liekas, nav iespējams uzrakstīt ko novatoriskāku vai vēl labskanīgāku par Šopēna, Rahmaņinova, Britena vai Ligeti mūziku. Jau pusaudža gados biju nolēmis, ka klavierkoncerts būs, tikai jautājums - kad. Šī bija iespēja. Ir tapis neparasti komplicēts, milzīgs darbs. Neparasti dinamisks, dramatisks. Turklāt teju ne reizi nepiesēžoties pie klavierēm. Mēģināju klavieru faktūru izjust ar visām citām maņām, nevis saviem pirkstiem - komponēšana pie klavierēm mūzikā ievieš ļoti daudz lieka un nevajadzīga, kas mirkļa vājībā liekas ļoti piemērots. Vestards teic, ka koncerts esot visa tā, ko līdz šim esmu radījis, kopsavilkums. To mēs dzirdēsim.
Vai ir kādu autoru darbi, kurus koncertžanrā uzskati par nepārspētiem, un vai šis skaņdarba pasūtinājums lika papētīt, kas līdz šim jau uzrakstīts?
Jāteic, esmu kļuvis slinks un mūziku pētu vairāk ar ausīm - klausos, un ne vienmēr tieši to, kas varētu iedvesmot. Tomēr ir brīži, kad rodas garīgi medicīniska vajadzība pēc palīdzības, ar to domājot palīdzību no kāda lielmeistara partitūras puses. Šajā dzīves periodā vairāk meklēju lietas sevī, mēģinu no jauna atklāt pašsaprotamas lietas, nekopējot, neurķējoties, nepārņemot svešas lietas un tehniku kā savu, bet, iespējams, vispārzināmo atklājot pašam no tās vietas, kurā esmu. Līdzīgi kā nenoticēt, ka balts ir balts vai rūgts ir rūgts. Tāds nu es esmu - neticīgais Toms.
Pakomentē, lūdzu, skaņdarba nosaukuma Duālisms izvēli.
Ar duālisma jēdziena skaidrojumiem esmu saskāries Austrumu tematikai veltītās grāmatās. Patiesi - kādēļ pasaule tik strikti nodala jēdzienus Dievs - cilvēks, labs - ļauns, dzīvība - nāve? Tajā pašā laikā tā ir cilvēka būtība. Diemžēl. Nevis cerētā vienība. Katrs elpas vilciens mūs taču tuvina citu citam, mēs ieelpojam visu pasauli, enerģiju, būtību. Diemžēl rutīna, pieņemtās normas liek pretoties šādai būtībā vienkāršai sajūtai. Mans darbs diemžēl ir par duālismu, nevis vienību. Duālisms rotaļīgi nozīmē arī pierastās attiecības starp soloinstrumentu un orķestri, kas nāk mūsu apziņai līdzi no romantisma laikmeta kā indivīda cīņa ar pūli. Ceru, ka darba noslēgums kaut nedaudz tuvina attālai patiesības nojausmai. Darbs nebeidzas ar vareniem klavieru akordiem, pēc kuriem, kā ierasts, publika lec kājās, kliedz bravo, neskatoties uz to, kāda ir bijusi visa pārējā mūzika.
Koncertu esi veltījis pianistam Vestardam Šimkum. Kas ir tās īpašības, kas viņā kā mūziķī uzrunā?
Ar Vestardu, lai arī mums ir vecuma starpība, savulaik kopā apmeklējām kompozīciju pie Pētera Vaska Dārziņskolā. Jau tolaik apbrīnoju viņa ambīcijas, kas šķita vismaz 10-20 gadu vecāka cilvēka vērtas. Vēroju, kā attīstās viņa spējas un karjera, un šķita - lai arī Vestards pats nereti raksta mūziku un to atskaņo, viņa repertuārā pietrūkst tieši laikmetīgās mūzikas. Tās rokas, enerģija, temperaments, kaut kas nedaudz no tumšās puses - neizbēgami, mākslā taču Dievs ar nelabo ir atraduši kopīgu valodu. Varbūt tās ir manas iedomas, bet esmu pārliecināts, ka Vestards ir kā radīts ļoti izsmalcinātiem, augstvērtīgiem laikmetīgās mūzikas atskaņojumiem.
Vai pievērs īpašu uzmanību savas mūzikas atskaņotājam kā personībai - vai viņš ir spējīgs iznest tavas mūzikas ideju?
Absolūti. Nespēju nedomāt par konkrētu izpildītāju. Gadījumu, kad esmu komponējis abstrakti, atvilktnei, ir ļoti maz, tāpēc ir svarīgi iepazīt cilvēku gan muzikāli, tehniski, gan arī tīri cilvēcīgi. Ar pēdējo gan aizrauties nedrīkst - cilvēka publiskais un personiskais aspekts bieži atšķiras. Pat mūziķa žesti, temperaments, runas veids, inteliģence vai tās trūkums un pat izskats spēj atstāt nospiedumus mūzikas faktūrā. Līdzīgi ir ar kolektīviem - katru diez vai iepazīsi, tomēr kaut kāds kopējais enerģijas kodols un veidols tam piemīt. Šis koncerts, manuprāt, patiesi ir Vestards. Taču tas nenozīmē, ka es nesapņotu, lai to kāri spēlē arī citi pianisti.