IZM Sporta un jaunatnes departamenta direktore Ulrika Auniņa-Naumova apstiprina, ka no A. Pabrika saņemta vēstule, kur viņš paudis savu skatījumu uz jauniešu nesportisko formu un izteicis lūgumu rast situācijai risinājumu, taču nav minējis konkrētus priekšlikumus. U. Auniņas-Naumovas vietnieks sporta jomā Edgars Severs sola, ka līdz decembrim IZM pieņems Sporta politikas pamatnostādnes 2014.- 2020. gadam, kas būs pamats praktisku risinājumu izstrādei. Jaunā plānošanas dokumenta projektā jaunatnes mazkustīguma problemātika un tā iemesli aprakstīti saturīgi, taču piedāvātie risinājumi ir ļoti teorētiski, ar ierēdņiem raksturīgiem atslēgvārdiem, piemēram, «veicināt, sekmēt, radīt apstākļus», bez konkrētu darbību piedāvājuma.
Valsts iestāžu pieeju sporta jautājumiem kritizē Latvijas Ielu vingrošanas sporta biedrības valdes priekšsēdētājs Māris Šlēziņš: «Naudu novirza abstraktam jēdzienam «sports», nevis organizācijām, kur jaunieši patiešām sporto. Tieši šādas biedrības un kopienas ar jaunatnes vidū populāru personību starpniecību iedvesmo viņus uzlabot fizisko formu, taču valsts atbalstu nesaņemam - tikai divreiz nelielu finansējumu starptautisku pasākumu rīkošanai piešķīra Rīgas dome.»
Sākumskolēniem būs jāpeld
Jaunās sporta politikas pamatnostādnēs iekļauti visi priekšnosacījumi, lai lietu kārtību mainītu. Nākamajā sešgadē ministrija uzsvaru likusi uz sporta kā interešu izglītības attīstīšanu, kā arī uz sporta zāļu pieejamību pēc mācību stundām un treneru atalgojuma palielināšanu. Tāpat IZM uzskata, ka visiem 1.-4. klašu skolēniem jāievieš peldēšanas apmācība. «Šāds jauninājums ne vien uzlabotu bērnu fizisko formu, bet, iespējams, glābtu dzīvības, jo Latvijā ik gadu noslīkst vairāk bērnu, nekā iet bojā uz ceļiem,» skaidro U. Auniņa-Naumova. Viņa arī norāda, ka obligāto sporta stundu uzdevums ir nevis garantēt jauniešiem teicamu fizisko formu, bet gan ieinteresēt un ieaudzināt disciplīnu.
Rezultātu pielāgošana normām, nevis personīgo sasniegumu vērtēšana un garlaicīgas stundas ir galvenie iemesli, kāpēc daļa skolēnu uz sporta stundām iet nelabprāt vai atrod iemeslu tās neapmeklēt - noskaidrots Latvijas Sporta pedagoģijas akadēmijas pētījumā. IZM akmeni met arī ģimenes ārstu lauciņā, kuri izsniedz izziņas par atbrīvojumu no sporta stundām, bieži pamatojoties vien uz skolēnu vai viņu vecāku lūguma.
Trūkst laika un naudas
Pērn IZM pievērsās arī studentu sportošanas paradumiem - pēc tās pasūtījuma tika veikts pētījums, aptaujājot piecu reģionālo un piecu Rīgas augstāko izglītības iestāžu studentus. Lai gan šobrīd sporta nodarbības iekļautas vien dažu augstskolu studiju kursu piedāvājumā, rezultāti atklāj, ka 89% studentu labprāt sportotu, ja par to varētu gūt kredītpunktus. Kopumā Latvijas studenti visbiežāk nodarbojas ar skriešanu un vingrošanu, bet kā sporta aktivitātēm traucējošus faktorus min laika trūkumu un finansiālu dārdzību. «Daudzi saprot, ka sportot ir labi, un grib to darīt, bet vairumam pietrūkst gribasspēka celties un rīkoties. Ja studentam būtu iespēja izvēlēties sportu tāpat kā citus priekšmetus, būtu motivācija sportot ne tikai, lai nokārtotu kursu, bet arī kompānijas pēc,» uzskata aptaujas izpētes projekta vadītāja Agita Ābele.
Spēj vien minimumu
Atsevišķās izglītības iestādēs viens no galvenajiem uzsvariem likts tieši uz fiziskajām spējām, piemēram, kur sagatavo iekšlietu struktūru darbiniekus - policistus, zemessargus, Nacionālo bruņoto spēku karavīrus. Fiziskās sagatavotības standartu izpilde tur ir viens no uzņemšanas kritērijiem. «Lai gan pēdējo piecpadsmit gadu laikā prasības nav būtiski mainījušās, šobrīd vidusmēra jaunietim tās nokārtot ir daudz grūtāk,» novērojis Rekrutēšanas un jaunsardzes centra direktors Druvis Kleins. Viņš atklāj, ka prasībām pilnībā atbilstot vien reti izņēmumi, bet pārējie kandidāti vai nu spēj izpildīt minimumu, vai netiek uzņemti veselības problēmu dēļ - izplatītākās ir nepareiza stāja, locītavu slimības un plakanā pēda.
D. Kleins uzskata, ka jauniešu nesportiskumam ir vairāki netieši iemesli: «Sporta skolotāji zemā atalgojuma dēļ nereti spiesti strādāt vairākos darbos, tāpēc viņiem trūkst laika un resursu paaugstināt savu kvalifikāciju un jaunieši sporta stundās negūst iedvesmu. Arī pašvaldībās vairs nav sporta metodiķu, kuri paši organizētu un vadītu treniņus, jo viņu vietā sēž sporta funkcionāri, kas strādā ar papīriem. Pēdējais, būtiskākais iemesls - sabiedrības attieksme pret sportu. Cik daudzas ģimenes tā vietā, lai brīvo laiku pavadītu pie televizora, iziet kopā pasportot?»