Okupācijas muzeju galvaspilsētas viesi nereti novērtē kā vienu no retajām veiksmīgajām padomju modernisma celtnēm Rīgā. Kas ir tas, kas jums ļauj pārveidot šo celtni?
Ēka jau netiek iznīcināta. Tai tiek piešķirta, tā teikt, iņ un jaņ forma, kas parāda otru pusi, respektīvi, melnajai pusei līdzās ir tā gaišā. Tā ir piebūve. Tas tēls, ko ēka reprezentēja tās tapšanas brīdī, tur paliek un tā doma arī. Ja mēs pieejam tai ēkai ar zināmu simbolismu, tad mans priekšlikums ir saprotams un attaisnojams. Turklāt vieta, kur piebūve taps, ir varbūt ne visai izdevies nobeigums vecajai ēkai.
Kā pats vērtējat Okupācijas muzeja ēku?
Pats es vērtēju tieši tā - ka tā ir padomju laika ēka un izteica savu kara muzeja funkciju. Savā ziņā tā ir atbaidoša (iesmejas). Tā nav arhitektūra, kas aicina iekšā. Tāda tā bija, un tāda tās tumšā daļa paliks un tiks metaforiski papildināta ar gaišo daļu.
Vai zināt tās autoru?
Jā, Gunārs Lūsis-Grīnbergs (otrs - Dzintars Driba ir miris - aut).
Vai jūs esat runājis ar viņu?
Nē, neesmu, man tas pat nebija prātā ienācis.
Jūs stāstījāt, ka ir pārbūvēta arī kāda jūsu ēka - slavenā Minesotas Federālo rezervju bankas ēka, kurai paplašināja aizmuguri. Vai jaunās piebūves arhitekts ar jums runāja?
Nē, un pasūtītājs ar mani bija ļoti paviršs, tikai formalitātes man paziņoja. Viņam bija bail, ka es aizstāvēšu to ēku. Viņi nenāca pie manis lūgt, lai es projektēju jauno piebūvi, jo viņiem bija bail, ka es pieķēdēšos (iesmejas) vecajai ēkai un nestrādāšu. Bet ar [Okupācijas] muzeju man bija tā, ka man tas šķita tapis kādā citā ērā, tā ka man tas nebija ienācis prātā [parunāt ar autoru]...
Vai aiz smalkjūtības nebijāt iedomājies parunāt?
Jā, profesionāli būtu pareizi, ja es to būtu darījis, bet ideja tam muzejam netapa šeit uz vietas, bet Amerikā. Es biju tik nelaimīgs, ka visu laiku [Latvijā] tika par to mainītas domas, ka es nolēmu lietas ņemt pie ragiem un nācu ar priekšlikumu. Muzeja vadība bija labvēlīga tai balti melnajai metaforai, un tā teju vai kļuva par sava veida saukli muzejam.
Runājot par Nacionālās bibliotēkas ēku, ņemot vērā prognozes, ka grāmatas var pāriet elektroniskajā formātā, cik tehnoloģiski laikmetīga ir šī ēka?
Tā ir absolūti pielāgota pēdējām tehnoloģijām. Man šis jautājums ir bieži uzdots un ir arī vaicāts, kā attīstība atsaucas uz ēkas arhitektūru, uz ko es atbildu, ka jāskatās ēkas iekšienē, uz informācijas tehnoloģiju, un tā ir pasaules līmenī.
Saistībā ar Okupācijas muzeju jūs minējāt metaforu, bibliotēkas gadījumā ir izmantota metafora, un arī jūsu monogrāfija saucas Metaforiskais modernists. Vai metaforas ir jūsu piegājiens arhitektūrai?
Tās lēnām izstrādājas procesā, un nevar teikt, ka tās vienmēr tiek meklētas. Ar bibliotēku tā bija zemapziņas eksplozija. Tur nebija nekādu «te ir kalns, te bērzs, te rija». Tā bija eksplozija, un tikai vēlāk nāca tā analoģija un parādījās tādā formā.
Es dzirdēju jūs vairākkārt pieminam Sibēliusa simfoniju Finlandia. Ar ko jums tā ir tuva, un vai mūzika jūs iedvesmo darbā?
Tā man ir tuva tai ziņā, ka man patīk somu tauta, somu arhitektūra, savulaik es arī projektēju ASV sūtniecību Somijā, ko gan neuzbūvēja. Man patīk somu vēsture, kā viņi savu brīvību izcīnīja. Finlandia manā apziņā ar to visu iet kopā. Tajā ir tas spēks, ko es redzu somos un ko es gribētu redzēt mūsos.
Vai jums, esot latvietim un tajā pašā laikā pazīstot latviešu sabiedrību no ārpuses, ir izveidojies kāds priekšstats par mūsu nāciju?
Jā, es daudz par to esmu domājis. Man ir žēl tautas. Man ir žēl, ka, viņiem pašiem nezinot, padomju sistēma viņos ir indoktrinējusi tādas lietas, kas tagad iespaido visu Latvijā notiekošo. Vai par iemeslu tam ir fakts, ka viņi vienmēr tika apgādāti un bija sava drošība, ka kāds no augšas parūpēsies - ka bija lielā māte? Vēl tagad viņos ir tā sajūta, ka palīdzībai no kaut kurienes jānāk, viņi nemetas lietās iekšā paši. Es, protams, nerunāju par visiem, bet tautu kā tādu. Tā ir neaktīva, tai ir pašapziņas trūkums, tautiskuma trūkums, tā viegli padodas, pazaudē savu valodu, respektīvi, neaizstāv sevi, neredz Latviju kā mazu nāciju, kas ir neatkarīga un spēj stāvēt līdzās citām nācijām. Cilvēki ir uzauguši ar šīm negācijām un bieži nemaz neapzinās tās, un ir jābūt ļoti spēcīgam raksturam un sistēmai, lai ar to tiktu galā.
Runājot par jūsu karjeras agrīno posmu, bieži tiek pieminēts, ka jūs strādājāt pie slavenā somu izcelsmes arhitekta Ēro Sārinena, kā arī japāņa Minoru Jamasaki. Kādas jums bija attiecības ar šiem lielajiem arhitektiem?
Sārinenu zināju vispirms. Personīgi ar viņu man bija mazāka saskarsme, es biju jaunāks, tikko absolvējis augstskolu, vienkārši biju viens no viņa komandas cilvēkiem. Savukārt pie Jamasaki es vadīju viņa dizaina nodaļu.
Kad uzspridzināja Dvīņu torņus, vai jūs iedomājāties par Jamasaki, ņemot vērā, ka viņš ir to autors?
Pirmām kārtām es nestrādāju pie Dvīņu torņiem, tas darbs tika veikts jau pāris gadu pēc tam, kad biju nodibinājis savu praksi. Bet nē, es nedomāju par Jamasaki, jo viņam priekšā šai sakarā bija vēl viena personība - Leslijs Robertsons, kas bija inženieris vairākumam manu ēku. Viņš arī bija tas ģeniālais konstruktors, kas izgudroja sistēmu tiem torņiem. Es iedomājos par viņu, jo Dvīņu torņos bija konstrukcijas, nevis idejas sabrukums.
Jūs kā interesantu arhitektonisku metaforu pieminējāt vienu no iesniegtajiem projektiem jaunās ASV vēstniecības ēkas Londonā konkursā, norādot, ka to var interpretēt kā dekonstrukcijas alegoriju. Vai jūs redzat ASV kā grūstošu valsti?
Ne kā grūstošu valsti, bet kā ļoti kompleksu vietu, kur šobrīd ir grūti dzīvot. Tur ir politiskās cīņas, Amerikas iesaistīšanās ārpus Amerikas, ko mēs visi tomēr jūtam - Afganistānā, Irākā, Palestīnā. Ir daudz negatīvā, ekonomikas krīze, liels imigrantu pieplūdums, bezdarbs utt. Mums ir savas problēmas, teiksim tā. Tā nav viegla vieta šobrīd - visiem algas apgrieztas, attiecīgi naudas mazāk. Visā visumā tas pats, kas Latvijā, tikai plašākā mērogā.
Diskusijā viesnīcā Neiburgs jūs izmetāt frāzi «īsta arhitektūra, ne Zaha Hadida». Ko jūs ar to domājāt? Savā veidā starp jums un šo slaveno arhitekti ir pat līdzības - arī viņa projektē organiskas formas.
Es to vārdu izmetu sakarā ar arhitektūras publikācijām, paskaidrojot, kādēļ, izdodot savu monogrāfiju, es gāju pie izdevēja Aksela Mengesa. Mengesa publikācijām ir substance, respektīvi, viņš neiziet uz tiem, kas pašlaik ir populāri. Un tāpēc es minēju Zahu Hadidu, kurai līdzās var minēt vismaz desmit citu šībrīža zvaigžņu, par kurām šobrīd ir grāmatu pārprodukcija. Šie arhitekti ir nobružāti, cilvēki vairs neuztver viņus kā novitāti. Piemēram, Frenks Gērijs lēnām krīt uz nerviem, jo, lai ko viņam uzdotu darīt, nāk ārā viens un tas pats. Tā ka es šo apzīmējumu izmantoju, tikai lai uzsvērtu, ka Mengess iziet uz atlasītu arhitektūru, kamēr citi izdevēji ir pērkami. Lielie autori nopērk publikācijas. Piemēram, tāds Roberts Šterns, daļēji klasisks modernists, kurš nemitīgi publicē grāmatas - 600 lappušu un vairāk biezas. Pie viņa strādā cilvēki, kas nedara neko citu kā sarūpē publikācijas. Tas ir mārketings. Ir tādas izdevniecības, kas tik ar to strādā - iespiež arhitektu apmaksātas monogrāfijas.
Latvijā ir grūti uzzināt no arhitektiem, ko viņi domā par saviem kolēģiem, jo vide ir šaura. Jūs esat no malas un esat arī reizēm diezgan nesaudzīgi «apstrādāts» no jauno Latvijas arhitektu puses, tāpēc droši vien jums nebūs grūti atklāti izteikties par Latvijas arhitektūru?
Latvijas arhitekti ilgi bija izolēti no ārpasaules un tagad līdz ar internetu un ceļošanu tā ir pilnīgi vaļā. Latvijas arhitekti brauc uz Vāciju, Dāniju, Holandi un visur citur, un viņiem rodas iespaidi. Es nepārmetu, bet ir tāds vērojums, ka Latvijas arhitekti ir apmierināti, ja spēj izdarīt tā kā kolēģi ārzemēs. Bet lieta tāda, ka jābūt labākiem, jo tas jau ir novecojis! Arhitektūra vienmēr ir vēsture. Ja man tā ideja ir šodien, tad, kamēr uzzīmē, paiet gads, kamēr uzbūvē, vēl pāris, un tad jau tā ir vēsture. Tad atkal nāks jaunie un teiks to, ko saka par Nacionālo bibliotēku - nu tas jau 20 gadu vecs! Esmu vienmēr uzskatījis, ka Latvijas arhitektūras stiprums ir mazā arhitektūra. Mums nav jābūvē debesskrāpji. Mūsu arhitektūras spēks ir skolas, bibliotēkas, sabiedriskās ēkas. Nav jābūt lielam, bet izdomātam un izstrādātam. Es vienmēr esmu strādājis pie mazas ēkas ar tādu pašu atdevi kā pie lielas.
Kas rosina jūs domāt, ka latviešu arhitektūra ir mazie mērogi?
Kas? Tāpēc, ka man patīk visa tā arhitektūra, kas ir ārpus Rīgas, lauku arhitektūra. Rīgas arhitektūru nomāc komerciālisms. Un man ir žēl, ka Latvijas arhitektiem tiek maz sabiedrisku celtņu.
Kāpēc jūs sauc par modernistu? Un kur, jūsuprāt, beidzas modernisms un sākas postmodernisms arhitektūrā?
O, jā, esmu modernists. Un postmodernismu es pārdzīvoju, bet ar zaudējumiem, jo modernisti palika aizmugures plānā. Pirmais modernists, kas mani iedvesmoja, ir [Alvars] Ālto. Viņam arī nebija sava stila, viņam bija somu stils, reģionāls stils. Viņš mani iedvesmoja ar to, ka nemeklēja simetriju - kas gan nav modernistu aizsākta tendence, lai arī tiek asociēta ar to.
Ko jūs saprotat kā modernistu arhitektūru?
Modernisma sākums jau skaitās tad, kad no fasādēm noņēma ornamentus un jumtus padarīja plakanus.
Bet jūsu ēkām savā veidā ir diezgan ornamentāla forma.
Forma jā. Man ir savā ziņā ekspresīvas ēkas, piemēram, trijstūrveidīga ugunsdzēsēju stacija. Un trijstūris ir uguns simbols, tā ka manās ēkās ir redzami arī zināmi simboli. Es esmu modernisma atzars, tāpēc tai monogrāfijai ir nosaukums Metaforiskais modernists. Varētu teikt, organisks modernists. Piemēram, vācu arhitekts [Hanss] Šarūns arī ir modernists, reizē esot organisks. Līdz ar to, ka manām ēkām mainās forma, ienākot informācijai, tās aug kā tāds augs.
Taču jūsu ēkas tai pašā laikā ir funkcionālas?
Tikai funkcionālas. To galvenais uzdevums ir būt funkcionālām. Formu dod funkcija, nevis otrādi. Forma ir ekspresīva - tā izsaka funkciju.
Jūs sacījāt, ka, projektējot Nacionālo bibliotēku šodien, jums būtu grūti tai atrast metaforu, jo nacionālā ideja nav klātesoša. Bet šodien jau šī ideja nav mazāk aktuāla.
Tā ir vajadzīga, taču 90. gadu sākumā tā ideja bija visapkārt. Nacionālā bibliotēka ir kā simbols, jo tās formā ir tās vēlēšanās un cerības, ticība savai pagātnei un tautai, kas toreiz bija jūtama. Šodien arhitekti vairāk meklē un šaubās. Es atbildēju, ka man nav metaforas šodienai, jo man tās nav.
Vai jūsu darbā ir latviskā iedvesma?
Man par to atgādina kritiķi un citi - viņš ir nācis no Latvijas, zina, kā ar gaismu rīkoties, un zina, kā radīt patīkamu telpu, jo viņiem tur ziemeļos ir garas ziemas. Manā vecumā tā lieta ir zemapziņas produkts, jo es jau vairs nedomāju, to līniju vilkdams, tā velkas pati.