Indiešu virtuve īru krogā
Krišna Prasads Bhandari ir no Nepālas. Latvijā studē aviāciju un uz nepilnu slodzi strādā par pavāru īru krogā Paddy Whelans. Ja Krišnam ir darba dienas, krogus apmeklētāji var baudīt indiešu ēdienus. Latvijā viņš jau ir piecus gadus - šogad beigs maģistrantūru, pa šiem gadiem nedaudz iemācījies latviski un krieviski. Paddy Whelans viņa darba kolektīvs ir 6-7 cilvēki. «Man patīk kopā ar viņiem, te jau esmu trīs gadus. Visi ir draudzīgi,» attiecības ar darba kolēģiem raksturo Krišna. Puisis uzsver, ka izturēšanās pret viņu kā ārzemnieku ir atšķirīga darbā un citur. «Ārpus darba izjūtu, ka cilvēki nav tik draudzīgi pret ārvalstniekiem, vai varētu pat teikt, ka viņiem nepatīk ārzemnieki.»
Viņa darba kolēģi, kas ir gados jauni cilvēki, savā starpā ir ļoti atklāti. Krišna domā, ka Nepālā darbā mazāk runā par personīgām lietām. «Šeit pārrunā personīgas lietas - par pašiem, ģimenēm. Vakar aizgāju mājās, ēdu to un to. Darba kolēgi Nepālā runātu, kas notiek pasaulē, kas redzēts TV, par ko citu, bet - ne par privātām lietām.»
Krišnam šķiet, ka viņa dzimtajā zemē un Latvijā cilvēki atšķirīgi izturas pret darba pienākumiem. «Latvijā tas nekas, ja dažas minūtes no darba laika uz priekšu vai atpakaļ. Nepālā cilvēki laikā nāk uz darbu - tas ir tavs pienākums, tas ir tavs darbs - tev par to maksā.»
Vaicāts, kā viņš jūtas studijās, Krišna stāsta, ka vairākums studentu un pasniedzēju esot draudzīgi. Tieši augstskolā viņam gadījies līdz šim lielākais patīkamākais pārsteigums - kāda pasniedzēja uzticējusi Krišnam zinātnisko projektu - prieks par to viņa balsī ir vēl tagad.
Nacionālais jautājums
Sandro (vārds mainīts) ir no Latīņamerikas, Latvijā jau sešus gadus, pirms tam gandrīz 10 gadu dzīvojis Savienotajās Valstīs. Sandro dzimtā valoda ir spāņu, prot angļu, nedaudz itāliešu valodu, tagad var sazināties arī latviski un krieviski. «Šurp braucot, domāju, kas tur - iemācīšos latviski. Bet izrādījās diezgan grūti. Pagāja gads, pusotra, līdz varēju saprast. Vieglāk man iet ar krievu valodu, jo gramatika ir līdzīgāka spāņu valodai.»
Sandro strādā transporta nozarē par menedžeri. «Man ir pats labākais darbs pasaulē, un vēl par to maksā!» viņš apgalvo. Viņa tiešais darba kolektīvs ir aptuveni 10 cilvēku liels. Sandro arī Savienotajās Valstīs strādāja līdzīgā jomā, un viņam šķiet, ka ikdienas procedūras, kārtības noteikumi netiek tik strikti ievēroti, kā tam vajadzētu būt. «Mums ir labi rezultāti, tomēr es redzu, ka varētu būt vēl labāki, ja mēs precīzāk sekotu procedūrai.» Sandro pamanījis, ka strādājot šeit ir nedaudz pārņēmis paradumu - ātri, ātri, gan jau būs labi.
Vaicāts, kā tiek risināti ikdienas konflikti, Sandro smejas, ka pirmām kārtām tiek meklēts vainīgais un tikai pēc tam risināta problēma. «Nē, tā nebija mana vaina, nē, tā nebija mana.» Viņaprāt, lietderīgak būtu otrādi. Sandro atzīst, ka ir daudz ko mācījies no tā, ka cilvēki ir atšķirīgi: «Ja to pamana, tad no tā var mācīties.»
Darba kolektīvā Sandro ir liecinieks neatrisinātajām attiecībām starp latviešiem un krieviem. Dažiem darba kolēģiem ir ļoti spēcīga izteikta nacionālā identitāte (strong mentality - angļu val.). «Nav dienas, kad es nedzirdētu komentārus par latviešiem! Dažreiz viņiem ir taisnība, bet lielākoties ne,» saka Sandro. Nacionāla rakstura sarunās viņš cenšas neiesaistīties: «Mana īsā atbilde ir, ka situācija ir diezgan grūta. Tā ir vienīgā lieta, kas man nepatīk manā darbā. Un patiesībā tas jau nav par darbu, bet par attiecībām starp krieviem un latviešiem.»
Uzņemas par daudz
Klaudio Andress Rivera sevi sauc par argentīnieti, bet viņā rit arī itāļu asinis - Klaudio māte ir no Itālijas. Latvijā viņš dzīvo sešus gadus - te studējis doktorantūrā, pašlaik strādā augstskolā Turība par pasniedzēju, uzņēmumā Elevator par līderības konsultantu un ir iesaistīts vairākos projektos.
Klaudio atzīst, ka sākotnēji Latvijā izjutis, ka viņam neuzticas. «Latvijā uz ārzemniekiem mēdz raudzīties aizdomīgi: vai tikai viņi šeit nemeklē ātru peļņu.» Klaudio domā, ka bez pamata tas nav, kaut vai piemēram, pēdējos gados, kad arī ārzemnieki mēģināja ātri nopelnīt ar nekustamo īpašumu, nemaz nerunājot par vēsturisko pieredzi. Klaudio nebrīnās, ka latviešu attieksme pret ārzemniekiem nav tik atklāta, atvērta, uzticīga kā gribētos. Viņam ļoti palīdzējusi valoda.
«Esmu pārliecināts: lai cilvēks šeit dzīvotu un strādātu, ir jāmācās latviešu valoda. Tas ļoti paaugstina uzticību. No masas tu kļūsti par vienu no mums.»
Klaudio vērojums ir, ka cilvēki Latvijā mēdz neievērot termiņus, par ko iepriekš vienojušies. Tas, viņaprāt, notiek tāpēc, ka cilvēki uzņemas pārāk daudz. «Nereti cilvēkiem ir divas, pat trīs pilnas slodzes, viens projekts, otrs un vēl trešais.»
Kāpēc? Tā ir gan sistēmas problēma - atalgojums Latvijā ir neapmierinošs, gan arī ilgtermiņa skatījuma trūku ms. «Cilvēki grib dzīvot, pelnīt tagad un neattīsta ilgtermiņa kompetences, ar kurām varēs nopelnīt nākotnē.»
Klaudio vēlētos, lai cilvēki atklātāk pauž savas domas un jūtas. «Man reizēm pietrūkst, ka cilvēki nav tik atklāti, bet es zinu: tā nav, ka viņi savas domas slēpj tikai man. Viņi noslēpj gan man, gan arī citiem.».