Liela birokrātija
PwC valdes priekšsēdētāja Zlata Elksniņa-Zaščirinska stāsta, ka starp abiem rādītājiem nav pretrunu, taču tie ir dažādi un tos savstarpēji salīdzināt nav iespējams. Pētījumā aplūkotas 189 pasaules valstis, to vidū arī Latvija, Lietuva un Igaunija, kas iesniedza datus un nodokļu aprēķinu vienam prototipa uzņēmumam. To raksturo šādi parametri: uzņēmums ir SIA, darbību sācis 2013. gadā, darbojas valsts lielākajā pilsētā, 100% kapitāldaļu pieder piecām privātpersonām, kuras ir valsts rezidenti, uzņēmums ir ražotājs, kas pārdod preces mazumtirdzniecībā tikai vietējā tirgū, nodarbina 60 darbinieku, no tiem 48 ir strādnieki; uzņēmums pirmajā darbības gadā strādājis ar zaudējumiem, otrajā - bruto peļņa ir 20% no apgrozījuma, 50% no peļņas tiek izmaksāti dividendēs. Pētījumā kopējais nodokļu slogs tiek aprēķināts kā prototipa uzņēmuma nodokļu izdevumu īpatsvars attiecībā pret uzņēmuma peļņu, kas viennozīmīgi nav tas pats, kas likumā noteiktās nodokļu likmes vai to summa. Kā norāda uzņēmums PwC savā pētījuma metodoloģijas skaidrojumā, ja uzņēmuma peļņa ir 10 000 eiro un uzņēmums samaksājis darba devēja sociālā nodokļa daļu pēc likumā noteiktās 23,59% likmes 2660 eiro apmērā, darba devēja sociālā nodokļa slogs ir atbilstoši 26,6% apmērā. Attiecībā uz uzņēmuma ienākuma nodokli apliekamais ienākums tiek reizināts ar noteikto 15% likmi, un tad aprēķinātais nodoklis ir 630 eiro. Līdz ar to efektīvā uzņēmuma likme sanāk 6,3%. Z. Elksniņa-Zaščirinska arī skaidro, ka pētījumā netiek salīdzinātas dažādu valstu nodokļu likmes, jo katrai ir sava atvieglojumu sistēma, kas ietekmē ar nodokli apliekamo ienākumu. Savukārt LDDK uzsver, ka LDDK aprēķinos, cik katrā valstī darba devējiem izmaksā konkrētas neto algas nodrošināšana, ņemta vērā gan sociālo iemaksu likme, gan iedzīvotāju ienākuma nodoklis (IIN).
Z. Elksniņa-Zaščirinska īpaši uzsver citu pētījuma aspektu - uzņēmuma administratīvo slogu (birokrātiskās procedūras, kas jāveic, lai uzņēmums nokārtotu savas saistības ar valsti). Tas gan Latvijas uzņēmējiem ir augstākais Baltijā. «Manuprāt, bieži uzņēmēji, sūdzoties par lielo nodokļu slogu, domā ne tik daudz pašas nodokļu likmes, cik augsto administratīvo slogu,» savu hipotēzi izvirza Z. Elksniņa-Zaščirinska.
Nav salīdzināmas
Finanšu ministrijas valsts sekretāra vietnieks Ilmārs Šņucins, lūgts skaidrot, vai starp abiem rādītājiem - zemākais uzņēmuma nodokļu slogs procentos no peļņas Baltijā un augstākās darbaspēka izmaksas Baltijā - nav pretrunu, atbild noliedzoši. «PB un PwC pētījuma dati ir labi izmantojami valstu savstarpējai salīdzināšanai. Mūsu zemo uzņēmuma nodokļu slogu ietekmē gan zemais peļņas nodoklis, gan uzņēmuma ienākuma nodokļa likme. Turklāt šis rādītājs ir patiess tikai attiecībā pret tāda tipa uzņēmumu, kāds apskatīts pētījumā. Savukārt dati par darbaspēka izmaksām ir ļoti nozīmīgi uzņēmējiem, veidojot biznesa plānu un aprēķinot izmaksas. Tā ka jāņem vērā abi rādītāji. Zemais uzņēmuma nodokļu slogs procentos no peļņas parāda, ka mums jākoncentrējas nevis uz likmju mazināšanu, bet ēnu ekonomikas apkarošanu. Savukārt augstās darbaspēka izmaksas Baltijas kontekstā norāda, ka Latvijai jākoncentrējas uz ar nodokli apliekamā ienākuma samazināšanu, ko var izdarīt ar neapliekamā minimuma efektīvāku piemērošanu,» skaidro I. Šņucins.
To, ka abi minētie rādītāji nav pretrunā, norāda arī Latvijas Bankas Monetārās politikas pārvaldes vadītājs Uldis Rutkaste: «PwC un LDDK izmantotās metodes salīdzina noteikta, šauri definēta nodokļu maksātāja nodokļu nastu dažādās valstīs. Tomēr jāņem vērā, ka tās raksturo atsevišķus nodokļu sistēmas aspektus, bet ne nodokļu sistēmu kopumā. Bieži nodokļu likmes valstu starpā nav tieši salīdzināmas, ņemot vērā atšķirīgo nodokļu maksātāju loku, kā arī dažādas nodokļu atlaides un specifiskus noteikumus, kas tiek piemēroti nodokļu maksātājiem. Piemēram, IIN gadījumā var tikt piemērots neapliekamais minimums un citi atvieglojumi, kas valstu starpā būtiski atšķiras. Līdz ar to, gluži tāpat kā viens centimetrs atšķiras no vienas collas, arī vienādas nodokļa pamatlikmes dažādās valstīs var nozīmēt pavisam atšķirīgu faktiski maksājamo nodokļu slogu.»
Pret ēnu ekonomiku
Savukārt Swedbank galvenais ekonomists Mārtiņš Kazāks norāda: «PwC mērījums ir tehniska aplēse, cik tiešā veidā pats uzņēmums pārskaita valstij nodokļos. Piemēram, IIN šajā aprēķinā neietilpst, jo to atrēķina nevis no darba devēja, bet gan no darba ņēmēja naudas. Neatkarīgi no tā, kā tīri tehniski naudu pārskaita - no uzņēmuma konta vai darbinieka konta -, IIN ir daļa no uzņēmuma izmaksām. Tāpēc PwC pētījums mēra tikai daļu no visa nodokļu sloga un konkurētspējas salīdzināšanai to izmantot nebūtu korekti. Jāskatās kopējais skaitlis, un to arī dara LDDK.»
Aptaujātie eksperti, to vidū arī Finanšu ministrija, uzskata, ka nodokļu politikas kontekstā teju pats galvenais uzdevums ir ēnu ekonomikas apkarošana. Z. Elksniņa-Zaščirinska norāda, ka mēģinājumi ieviest progresivitāti nodokļos ar tik augstu ēnu ekonomikas īpatsvaru radīs tikai vēl lielāku vēlmi ienākumus slēpt. Savukārt I. Šņucins, piekrītot, ka progresīvo IIN likmju ieviešana pašlaik nebūtu pareiza, tomēr uzskata, ka tādi progresivitātes elementi kā, piemēram, diferencētais neapliekamais minimums, ir īstenojami paralēli pasākumiem, kas vērsti uz ēnu ekonomikas mazināšanu.
M. Kazāks uzsver, ka «nodokļu slogs uz ienākumiem no algota darba Latvijā ir progresīvs jau sen. Proti, zemākiem ienākumiem ir zemāks nodokļu īpatsvars. Zināma deva regresivitātes bija augstiem ienākumiem obligāto sociālo iemaksu griestu dēļ, bet tas skāra ļoti nelielu strādājošo daļu. Sākot ar šo gadu, līdz ar diferencēto neapliekamo minimumu un solidaritātes nodokli ne tikai nodokļu slogs, bet arī pašas nodokļu likmes de facto ir kļuvušas progresīvas».