Kādas atmiņas palikušas par tavu pēdējo dalību Nāciju motokrosā?
Traki bija. (Nopūšas.) Spriežot pēc tā, ko man atstāstīja, arī sacensību organizētība nebija līmenī. Es tur ilgi gulēju trasē, un neviens nesteidzās sniegt palīdzību. Neviens, protams, nav gatavs šādiem gadījumiem. Nākamajā dienā viens kvadriciklu braucējs tur gāja bojā. Atmiņas ne pārāk labas.
Kāpēc sanāca krist?
Nezinu, kas bija pie vainas. Vienkārši braucu, un man likās, ka varu noķert priekšā braucošo. Lai to izdarītu, bija jālec pāri vienam tramplīnam. Pēkšņi brauciena vidū izdomāju, ka man jāmēģina viens iespaidīgs lēciens. Laikam piemirsās, ka man līdzās ir vēl kāds, kurš varbūt nebija gatavs tādam pēkšņam lēcienam. Ātrums nebija pietiekami liels, un lēciens nesanāca, kā iecerēts.
Cik ilgi nogulēji trases malā?
Es pats neatceros, jo biju atslēdzies. Citi sacīja, ka divas trīs stundas tur tā gulēju. Man sanāca kā tajā filmā - nokritu, pamodos, ģipsis.
Kad pamodies, sarunā sacīji, ka par atgriešanos motokrosā vairs pat nedomā. Tobrīd likās, ka pietiek?
Jā. Toreiz mēnesi nodzīvoju viens pats slimnīcā, kurā angliski neviens pat nerunā. Tad bija ne pārāk labas sajūtas. Neko negribējās. Atgriezos Latvijā, un te jau bija lielāks dzīvesprieks. Biju zaudējis daudz svara, un bija jāmācās staigāt būtībā no jauna. Te uzradās apņēmība. Viss izdevās. Fizioterapeits Mareks Osovskis ar mani daudz strādāja un palīdzēja - dabūja atpakaļ uz ķepām.
Cik ilgu laiku tas prasīja?
Ilgu. Kādu pusgadu. Man pat vienubrīd bija doma, ka jau nākamajā gadā jābrauc Latvijas čempionātā. (Smejas.)
Nebija ar ko?
Bija gan. Es pat biju moci sataisījis, bet tad sapratu, ka tomēr nevajag. Tikai vēl pēc gada uzkāpu uz solo moča. Roka, kāja - tas ir, varētu teikt, štrunts, bet tas, ka galva bija gandrīz vai padusē, lika padomāt. Galvu uz pleciem nevarēju noturēt. Pēc gada jau braucu ar moci.
Vai bija baiļu sajūta, pēc tam kāpjot atkal uz moča?
Nē. Uzkāpjot uz moča un saprotot, ka var pabraukt, bija liela bauda un gandarījuma sajūta.
Tas melnais posms ir jau pilnībā garām?
Ir palikušas zināmas sekas. Galva vairs negriežas kā agrāk, bet tas man netraucē dzīvot.
Gaidāmajā Nāciju motokrosā nebrauksi pārgalvīgi?
Ceru, ka ne. It kā jau vienmēr esmu braucis piesardzīgi, lieki netrakojot, bet tik un tā ik pa laikam gadās prāta aptumšojums distances gaitā, kad par katru cenu jācenšas panākt priekšā braucošais. Domāju, ka šoreiz netrakošu. Arī fiziski neesmu tik ļoti gatavs, lai to darītu. Braukšu savu iespēju robežās. Trase ir labi zināma. Sešas reizes esmu tur braucis un guvis panākumus.
Pie fiziskās sagatavotības strādā ar Kasparu Stupeli?
Nē. Es savulaik esmu braucis kopā ar viņu, no tā laika arī zinu, kas jāizdara.
Kāds ir Latvijas komandas mērķis šajā Nāciju motokrosā?
Domāju, piecniekā mums noteikti būtu jābūt. Jānis Daiders varētu būt līmenī, spriežot pēc tā, kā viņš šeit brauc. Modrim pašam, domāju, viss būs kārtībā, bet viņam kantētājs ir jauns puika. Mums pašiem ir tāda problēma, ka Kaspars [Liepiņš] dzīvo Beļģijā. Latvijas čempionātā braucām tā - viņš atlido piektdien, sestdien kāpj iekšā ekipāžā. Treniņos es braucu ar citu kantētāju, kurš nav tādā līmenī. Man sacensībās grūti pārslēgties. Jāatceras, ka ar Kasparu var braukt arī ātrāk.
Kādu laiciņu mums nebija izlases Nāciju motokrosā blakusvāģiem. Kāpēc mums nav jaunu braucēju?
Liela loma ir finansēm. Mums pašiem ir tikai tik daudz kā moči. Daideram pat sava moča nav. Aizbraukt uz Nāciju motokrosu nav lēts prieks. Jādomā, kā transportēt tehniku. Domāju, gribētāji būtu, bet visi jau brauc tādā amatieru līmenī. Diez vai viņi būtu gatavi braukt nezināmās ārzemju trasēs. Cik mums bijis braucēju pasaulē? Es, Modris, Daiders. Pārējie nekur citur nav bijuši. Tas tomēr ir pavisam citādāk - startēt no divām pilnām rindām. Arī rezerves motors ne visiem ir. Iepriekšējos gados Latvijas čempionātā bija jābrauc 16 minūšu. Pat iesvīst lāga nepagūsti. Nācijās jābrauc pusstunda.
Amatieri netiecas pēc tālāka progresa?
Pašlaik, cik man zināms, tādu nav.
Ar ko tas saistīts? Ar to, ka blakusvāģu motokrosā pelnīt nevar?
Sāksim ar to, ka vajadzīgi līdzbraucēji. Tās ir dubultas izmaksas. Tāpēc lētāk ir startēt solo motokrosā. Kantētāji mums tā kā būtu, bet tie, kuri jau kaut ko sasnieguši, nebrauks ar iesācējiem, kuri Latvijā nevar iebraukt pat trijniekā. Otrs aspekts - lai kaut ko sasniegtu, jātrenējas nopietni. Tas nozīmē, ka strādāšanai nav laika. Un tas nozīmē, ka vajadzīga nauda. Sponsoru tīkotāju Latvijā ir daudz vairāk nekā naudas devēju.
Dalība Nāciju motokrosā prasa ieguldījumus arī no jums pašiem?
Nē. Par to paldies Ritvaram Stāmeram, kurš uzņēmās iniciatīvu visu to sakārtot. Mēģināsim uzrādīt labus rezultātus un sniegt viņam gandarījumu par to, ka viņa izvēle nav bijusi kļūdaina.
Viņš jums esot piedāvājis izvēli: saņemt naudu par dalību Nāciju motokrosā pašiem vai ieguldīt tos līdzekļus tehnikā labāku rezultātu sasniegšanai.
Visu ieguldām tehnikā, cik vien varam. Varbūt vajadzētu mazliet vairāk naudas, bet ir, kā ir. Ceļš ir tāls, tas visu sadārdzina.
Kāpēc blakusvāģu motokross pasaulē mīņājas uz vietas, nevis attīstās?
Grūti pateikt. Tas līmenis varbūt ir mazliet zemāks nekā citos motoru sporta veidos, un neviens tā īsti neuzņemas atbildību par šī sporta veida izvešanu jaunā līmenī. Lai gan Eiropā blakusvāģu motokross ir ļoti labi apmeklēts. Francijā uz sacensībām nāk pa divdesmit tūkstošiem skatītāju. Varbūt ar to arī pietiek?
Vai taisnība, ka Latvijā solo motokrosa dēļ blakusvāģi tiek mazliet apdalīti?
Jā, tas arī īstenībā ir diezgan nesaprotami. Nekur citur neviens nepīkst. Kad Nīderlandē notiek pasaules čempionāts, visi kopā brauc - solo un blaķenes. Mūsējie te domā atdalīties. Sestdienās tad blaķenes ar kvadriem brauktu, bet svētdienās solo moči. Un arī tad tie rīkotāji čīkst. Acīmredzot blakusvāģi vairāk izdangā tās trases, un to izlīdzināšana droši vien prasa papildu līdzekļus. Bet solo klasē mūsu braucēji tāpat ir švaki. Katrā klasē sacenšas pa desmit braucējiem. Tur jau nav ko skatīties! Pirmie aizbrauc, pēc minūtes nāk otrais, vēl pēc minūtes - trešais... Man liekas, ka tas nav interesanti. Vairāk jau paši braucēji čīkst, ka nevarot pabraukt blakusvāģu izdangātās trases dēļ.
Kvadri arī?
Nē, tos mēs saucam par trases līdzinātājiem. Agrāk tādu problēmu nekad nebija. Arī es pats braucu solo klasē. Braucām tā, kā bija. Tagad ir problēmas, lai gan uz blaķenēm nāk vairāk cilvēku.
Tas, ka par Ķeguma trasi ir atbildīgs blakusvāģu motokrosa cilvēks Kristera Serģa personā, tur nepalīdz?
Ir grūti tur kaut ko mainīt. Vienam pa spalvai, desmit - pret spalvai. Viens tevi paslavēs, desmit nories. Nav tik viegli izpatikt visiem.
Kāds ir iespējamais risinājums? Braukt katram savā trasē?
Apmēram. (Smejas.) Reizēm, paklausoties, ko citi runā, slikti paliek, ko tik visu neizdomā. Šogad bija vietas, kur brauca tikai solo motokrosa braucēji. Trašu īpašnieki to skaidroja ar to, ka grūti sagatavot trasi pienācīgā līmenī pēc tam, kad tur braukuši blakusvāģi.
Agrāk varēja?
Jā.
Kam jānotiek, lai Latvijas blakusvāģu motokrosā parādītos jauni braucēji, kas atbilstu pasaules čempionāta līmenim?
Ja nemaldos, mums ir viena jaunu puišu ekipāža Melbārži, mazi puikas. Stupelis viņus trenē. Tie varētu nākotnē iesaistīties augstākā līmenī. Problēmas ir naudā. Blaķenes prasa vairāk līdzekļu, jo otrs braucējs.
Solo motokross nav prestižāks?
Blaķenēs atkal ir tā, ka vieglāk izsisties un tikt starp pasaules vadošajiem. Solo motokrosā ir jābūt baigajam talantam, lai tiktu labā komandā.
Toties solo klasē ieguldījumus iespējams atpelnīt, ja gūsti panākumus?
Jā, protams. Blakusvāģu motokrosā tā nebūs. Tik vien, cik pats gandarījumu gūsi.
Blakusvāģu motokrosā vispār kāds pelna naudu?
Iespējams, bet diez vai. Tur tomēr vairāk ir ieguldījumi.
Cik daudz naudas nepieciešams vienai pilnvērtīgai sezonai pasaules čempionātā blakusvāģu motokrosā?
Ja ir mašīna, ar ko ceļot, vismaz piecdesmit tūkstoši eiro. Neskaitot algas un dzīvošanu.
Kādas ir prēmijas, ko iespējams nopelnīt pasaules čempionātā?
Nav tās lielas. Smieklīgas. Precīzi neatceros, bet par pirmo vietu posmā pienācās zem četrsimt eiro. Uz diviem. Solo klasē tā nav. Tur pašam jāmaksā. Tiesa, tur lielāki ienākumi par reklāmu.
Kāpēc agrāk bija izdevies atrast sponsorus Latvijas ekipāžu izveidei?
To naudas devēju ir tik, cik ir. Pēc krīzes to kļuvis vēl mazāk. Gribētāji ir uz katra stūra. Pie katra, kurš var iedot naudu, iet pa desmitiem lūdzēju.
Vai tu domā par atgriešanos pasaules čempionātā?
Nezinu, vai es to gribu. Cik gadu esmu bijis prom no mājām, no ģimenes. Gadiem ilgi redzēju tikai ceļus un trases. Nogursti jau arī no tās naudas prasīšanas. Sanāk pastieptu roku iet un diedelēt. Varbūt kādos posmos vēl pabraukšu. Bet Latvijas čempionātā domāju vēl piedalīties.
Cik ilgi domā vēl braukt vismaz Latvijas līmenī? Kamēr nebeigsies trakums?
Jā. (Smejas.) Kāds laiciņš vēl jāpabrauc. Negribas fiziski iesūnot. Ja kaut kur startē, jāpatrenējas šad un tad. Tas neļauj atslābināties.
Ar ko tu ikdienā nodarbojies?
Kopā ar savu bijušo mehāniķi remontēju motociklus.
Darba daudz?
Vasarā jā. (Smejas.) Ziemā šad tad pahaltūrēju. Uz Šveici mēdzu aizbraukt pastrādāt pie bijušā kantētāja Bruno Kaleba.
Tā jau tu laikam dari - saaicini motokrosa trasēs visus draugus un paziņas un pēc tam labo viņiem tehniku.
Jā - laipni lūdzu! (Smejas.)