Lielisks valsts iestādes serviss un pretimnākšana, bet - tikai no vienas puses. No otras puses, šādas tehnoloģiju sniegtas ērtības (lai neteiktu, ka tā pavisam nedaudz pat izlaidības) uzbur labklājības valsts tēlu, kur gādīgā valsts iestāde nespēj vien izgudrot, kā vēl pakalpot dārgajam pilsonim. Tas ir maldīgs tēls, jo šī pati valsts, kas apņemas sūtīt aizmāršīgam šoferītim ziņu, lai tam aiztaupītu liekas nepatikšanas, tai pašā brīdī izmisīgi cenšas savilkt kopā budžeta galus.
Noslāņošanās ir ne tikai sabiedrībā, bet arī valsts iestāžu starpā, kur vieniem ir garantēta peļņa un privilēģija nodarboties ar izsmalcinātām novitātēm, kamēr citiem nākas arī brīvdienās krāmēties ar papīru un skaitļu blāķiem. Turklāt, izņemot pašu tuvākos amata biedrus un kādu pa retam atbraukušu starptautisko aizdevēju klerku, reti kurš viņu pūles novērtē. Jo nav jau salīdzināms papildu procents pievienotās vērtības nodokļa pie katra čekiņa ar laipnīgu bezmaksas atgādinājumu bezrūpīgam un visdrīzāk ne jau slikti pārtikušam auto īpašniekam. Un šeit atklājas nepatīkamā sakarība, ka privileģētā CSDD apkalpo un aplaimo samērā labi dzīvojošo iedzīvotāju daļu, kurai pa patīkamam jauninājumam vien dzīve kļūst vēl labāka un sakārtotāka.
Kādā klasiskā rietumu kultūras tekstā ir teikts, ka nabagi ar mums būs vienmēr. Proti, katrai lietai, parādībai un jautājumam ir tam pienācīgs uzmanības un veltījamo pūļu daudzums. Var zaudēt jēgu un nodarīt postu, par visu varu cīnoties pēc teorētiski šķīstas harmonijas un līdzsvara. Tomēr apstākļos, kad viss tiek cirpts, īsināts un taupīts līdz pēdējam, arī tām valsts iestādēm, kas savu īpatnību dēļ gadījušās privileģētā stāvoklī, būtu jāprotas un septiņreiz jāizsver, pirms nodoties finansiāli liberāliem projektiem, vai tā būtu atlīdzības celšana, štatu pieaugums, vai labklājības valstu cienīgas klientu ucināšanas akcijas.