Neredzu šādas iespējas. Savukārt, ja runājam par biedrībām, tās vēl ir pārāk zaļas. Manas sajūtas sakrīt ar Vējoņa teikto nesenajā Zaļās partijas kongresā - viens posms Latvijas politikā ir beidzies, nākamais - vēl nav sācies.
Kāds posms ir beidzies?
Vecā politiskā elite ir iznīcināta, tās aizvietotāji ilgtermiņā arī nav nekādi karotāji. Bet nav arī redzama jauna paaudze, kas būtu spējīga vadīt valsti. Ir tāda sajūta, ka notiek tektoniskas pārmaiņas, kaut vai mediju frontē.
Ir gan viens politiķis, kurš objektīvi pieder vecajai gvardei, bet pats sevi par tādu noteikti neuzskata, - es runāju par Einaru Repši.
Nu indivīdu līmenī, protams, ir kādi, kurus var izcelt, tomēr tas vairāk tāpēc, ka nav jau citu līderu. Repšes kungs neapšaubāmi ir personība uz vispārējās nabadzības fona. Jā, Repše ir cilvēks, kurš spēj salikt teikumu, noformulēt domu, cīnīties par savu vietu politiskajā sistēmā, spēj runāt ar cilvēkiem, respektīvi, viņam vispār ir kaut kādas īpašības, lai nodarbotos ar politiku. Līdz ar to viņš var mēģināt, lai gan nedomāju, ka viņš gūs vērā ņemamus panākumus.
Par līderu trūkumu tiek runāts daudz, bet cik lielā mērā līderi veido sabiedrisko attiecību speciālisti, komanda, nevis viņš pats uzlec kā saule pie debesīm?
Komanda līderim var gan palīdzēt, gan viņu nogremdēt. Līderim ir pašam nepieciešami zināmi dotumi. Ja tādu nav, komanda un PR nepalīdzēs - jūs sportā nevarat iztaisīt par čempionu cilvēku, kurš vispār nespēj paskriet... Ja dotumi ir, komanda var palīdzēt attīstīties, uzplaukt.
Un no kurienes potenciālie līderi, tie ar dotībām, rodas?
Nu jā - nelielā valstī ir cilvēku resursu ierobežojumi... Turklāt jāņem vērā, ka mēs ar šiem resursiem rīkojamies ļoti izšķērdīgi, esam tik ārkārtīgi kritiski pret politiķiem, tā rezultātā vienus aizstumjot perifērijā, citus atbaidot. Tiesa, man liekas, ka šī attieksme pret politiķiem izriet no attiecībām starp cilvēkiem sabiedrībā vispār, arī citos līmeņos. Piemēram, fotoradaru sistēma ir izveidota tā, it kā šeit dzīvojošie tiktu uzskatīti par kaut kādiem kretīniem, kurus vajag kaut kā apčakarēt... Un to dara ne jau politiķi. Mēs nepalīdzam mūsu politiķiem, viņi nepalīdz mums, veidojas tādas naidīgas, neuzticības pilnas attiecības. Un tādas veidojas arī attiecības starp politiķiem un medijiem, politiķiem un t. s. sociālajiem partneriem utt.
Trīs kungi - Lembergs, Šlesers, Šķēle. Cik lielā mērā, jūsuprāt, viņu resurss patiešām ir iztērēts, viņi ir pagātne; vai viņiem ir iespēja atgriezties baltā zirgā?
Šie cilvēki gan ir ļoti atšķirīgi, un būtu aplami viņus bāzt vienā maisā. Piemēram, Lemberga kungam, neskatoties ne uz ko, ir atbalstītāji, viņam ir īsta politiķa pazīmes, pietiekami augsti reitingi. Šleseram un Šķēlem nekā tāda nav. Ja runā par Šleseru - jā, viņam ir grūti, bet, ja viņš spētu sev atgūt labāko psiholoģisko utt. formu, kāpēc gan viņš nevarētu mēģināt? Ja jau Ameriks var mēģināt, tad Šlesers divtik... Protams, Šlesera izredzes ietekmē tas, ka Lemberga gadījumā vismaz ir skaidrs, kādas apsūdzības viņam izvirzītas, kāda ir šī procesa dinamika, turpretim Šlesera gadījumā nav skaidrs, par ko tie kriminālprocesi vispār ir un kā tie var iegriezties. Šķēles kunga problēma ir tā, ka viņš atkal pārņēma Tautas partijas vadību laikā, kad partijas ietekme - parlamentā, valdībā - bija zenītā, un viņam «izdevās» divu gadu laikā to novest līdz pilnīgam kraham. Līdz ar to zināmās aprindās, iespējams, ir neticība viņa spējai kaut ko vadīt un organizēt. Respektīvi, viņam ar atgriešanos politikā - ja viņš to gribētu - būtu lielāki sarežģījumi nekā tiem pārējiem diviem kungiem.
Ja salīdzina posmu, kad aktīvi piedalījāties politikā kā viens no Šķēles padomdevējiem, un pašreizējo situāciju - kas izdevies, kādas iespējas neizmantotas?
Ir interesanti... Ja atceramies Šķēles pirmo valdību, tad - lai gan zināšanu par valsts vadīšanu, uzbūvi tolaik objektīvi bija mazāk - tieši Šķēles laikā parādījās bezdeficīta budžets un bija uzstādījums, kuru tagad dzirdam Eiropas fiskālās disciplīnas «izskatā». Mums tas bija jau 1996.-1997. gadā!
Šķēlem bija arī uzstādījums par ģimeni ar trim bērniem...
Ironiju sapratu, tomēr tas nemaina lietas būtību: uzstādījums, ar kādu Šķēle ienāca politikā deviņdesmito gadu vidū, ir aktuālas joprojām. Cits jautājums, kāpēc šīs pareizās lietas nav īstenotas... Bet Šķēlem jau pietrūka laika. Viņš uztaisīja vienu bezdeficīta budžetu, daļēji vēl vienu, bet tad viņu lēnā garā noēda... Tas ir tas, par ko runājām, - mēs apkarojam spēcīgus pieteikumus, līderus.