martu kā latviešu leģionāru piemiņas dienu faktiski ir tikai viens no stāstiem par divu kopienu nesaprašanos, un, visticamāk, latvieši ir maz zināma nācija, ko tikpat labi varētu dēvēt par lietuviešiem vai igauņiem, bet nesaprašanās _story_ varētu būt arī par divu rasu, divu dzimumu vai dažādu orientāciju neizbēgamajiem konfliktiem, kad diskriminētas jūtas abas puses.
Kaimiņu kaislības ap 16. martu
Lugas iestudējums Maikla Longhērsta režijā skatuves gaismu ieraudzījis kā viens no Starptautiskās dramaturģijas programmas darbiem, kas tapis ar Genesis fonda atbalstu, skatu vēršot uz jaunajiem dramaturgiem no bijušās Padomju Savienības. Reizē ar Ščerbaka darbu Royal Court parādīsies arī Pāvela Prjažko (Baltkrievija) un Domodedovas terora aktā traģiski bojāgājušās ukraiņu dramaturģes Annas Jablonskas darbi, un šāda sadarbība Royal Court ar krievu jaunajiem dramaturgiem rit jau gadus desmit.
Ščerbaka lugas darbība notiek no 15. marta vakara līdz 18. marta rītam, un kaislībās ap 16. martu tiek ierauti trīs kaimiņi no viena stāva daudzdzīvokļu namā Vaidavas ielā: leģionārs Valdis, pie kura ciemos pēc ziedu nolikšanas pie pieminekļa (interesanti, ka lugā netiek lietots jēdziens «Brīvības piemineklis», līdz ar to tas tikpat labi var būt piemineklis Hitleram, kura vārds vairākkārt tiks piesaukts, vai citai ar nacistiskās Vācijas ideoloģiju saistītai personai, un līdz ar to brīvība kā jēdziens a priori tiek izslēgts no leģionāru cīņas mērķiem) ierodas leģionārs Paulis, tēvocis Miša, kurš atbrīvojis Rīgu no nacistiem. Viņa meita dzīvo Krievijā; skapī viņam visus šos gadus glabājas divstobrene, kas viņam pasniegta par īpašiem nopelniem cīņā ar vāciešiem (uzmanību, bise, kas parādās pirmajā cēlienā, pēc dramaturģijas noteikumiem parādīsies vēlreiz). Trešajā dzīvoklī mīt lugas galvenie varoņi - četrdesmitgadnieki Saša un Sveta ar bērniem - studentu Ļošu, kurš pauž pasaules pilsoņa idejas, apmeklē angļu valodas papildstundas un kuru katru brīdi gatavs braukt dzīvot tur, kur labāk, un vidusskolnieci, šķiet, medicīnas skolas audzēkni Aņu, kura zina latviešu valodu, sapņo kļūt par ķirurģi un dzīvo ar romantiskiem ideāliem, kas acīmredzami ieaudzināti skolā un nostiprināti sarunās ar tēvoci Mišu. Aņa ir Krievu partijas (uzmanību, vēl viena zīme - lugā tiek pieminētas divas Latvijā «eksistējošas» partijas, proti, Latviešu un Krievu partija, un parādās to aktīvisti Gints un Boriss, attiecīgi signalizējot par politisko spēku polarizēšanos tikai pēc nacionālā principa) jauniešu grupas aktīviste, kuras svēts pienākums ir 16. martā ar plakātiem doties ielās protestēt pret to, ka «nacisti soļo pa manu pilsētu» (lugas publikācija programmas grāmatiņā, 49. lpp.).
Paceļ pasaules dramaturģijas līmenī
Protams, sadursme ir neizbēgama, Saša tiek intervēts krievu televīzijā, kurā pauž samiernieciskus uzskatus par to, ka kara veterāni, lai kurā pusē tie būtu karojuši, ir veci cilvēki un pret viņu atmiņām jāizturas ar izpratni, daudz svarīgāk ir jaunajai paaudzei dzīvot mierā un draudzībā. Viņa intervija tiek interpretēta kā savas tautas izlieto asiņu cīņā pret nacismu nodevība, viņa sieva tiek atlaista no darba, kaimiņi pa logiem rāda ar pirkstu, viņa meita atsakās no sava tēva un aiziet no mājām, Boriss aicina nožēlot teikto un stāties partijā. Respektīvi, cilvēkam, kurš aicina Latvijas sabiedrību nešķelties senu notikumu dēļ, sabrūk pasaule, viņš no tās tiek izspļauts kā nederīgs sabiedrības loceklis. Taču sabrūk ne tikai Sašas pasaule, kas, izsaku minējumu, varētu būt paša autora uzskats, kā būtu jārisina starpnacionālās attiecības Latvijā. Vēl traģiskāks izvēršas Aņas liktenis, lugas galīgajā versijā (bija iespēja lasīt arī lugas darba versiju krievu valodā, ar kuru autors piedalījās meistardarbnīcā Maskavā) paceļot pusaudzes tēlu līdzās pasaules mēroga dramaturģijai, proti, Hedvigai no Ibsena Meža pīles, kuras latviskā līdziniece no jaunāka laika savukārt ir Ria no Ingas Ābeles Tumšajiem briežiem. Aņa, kura, neapspriežot ideālu saturu, dzīvojusi savā iedomātā taisnīguma pasaulē, kurā jābūt politiski aktīvai, kurā jāpalīdz cilvēkiem (sapnis par medicīnu), kurā jāsargā tautas vēsturiskā atmiņa un jāapzinās un jāgodā senču nestie upuri un ideālu vārdā var pat sadedzināt sevi (76. lpp.), piedzīvo totālu sakāvi - viņas vecāki, pēc viņas domām, nodod viņu un visu krievu tautu, viņas brālim ideālu gluži vienkārši nav, viņas autoritāte un patvērums, tautas dzīvās atmiņas avots, īstenais varonis ar ieroci skapī un trim ordeņiem - tēvocis Miša pēc sadursmes ar latviešu partijas līderi Gintu aizbrauc uz Krieviju, viņas ideoloģiskais līderis Boriss, pārgulējis ar satraukto Aņu, paziņo, ka arī viņam ideālu nav, partijas būšana ir vien finansiāli ienesīgs «darbs» un pieaugušu vīru mierlaika spēles, jo galu galā visu tik un tā nosaka Krievija, Amerika un citas lielvalstis. Izrādes finālā Aņa paliek viena ar tēvoča Mišas bisi paceltās rokās. Skatuve satumst mirkli pirms šāviena, kurš nevar neatskanēt. Atbilde - pret ko tas taps vērsts - paliek skatītāja ziņā.
Aktieri izdara neiespējamo
Lugas shematisko uzbūvi - dažādu politisko uzskatu sadursmi, aizvien kāpinot notikumā iesaistīto uzskatu kategoriskumu un sekas, ar kādām tie saskaras, nemainot savu viedokli, - režisors Maikls Longhērsts iedzīvinājis pat ļoti pārliecinoši, uzmanību veltīdams izrādes temporitmam un darbības vietu kompresijai - nomācoši sarkana kāpņu telpa ar triju dzīvokļu ārdurvīm brīvi transformējas triju dzīvokļu iekštelpās, turklāt vairākkārt viena dzīvokļa kaimiņi turpina darboties savās mājās, kamēr dialogs jau notiek kaimiņu dzīvoklī, tādējādi (varbūt pat neapzināti) simbolizējot gan vienu valsti, kurā līdzās spiesti pastāvēt pretēju uzskatu un tautību cilvēki, gan daudzdzīvokļu nama šaurību, kurā cilvēkiem nav savas dzīves telpas. Izrādes scenogrāfs - Toms Skats. Arī angļu aktieri savās lomās ir izdarījuši neiespējamo, sacerot tēlu biogrāfijas un raksturus no to politiskajiem uzskatiem vien, tomēr tieši šeit parādās pirmā diskutablā lieta, raksturam vienlaikus radot arī tēla interpretāciju: divi omulīgie latviešu leģionāri Valdis un Paulis atraktīvajā Evana Hūpera un Sema Kellija izpildījumā kļūst par jokdariem, kurus Sibīrija nav salauzusi un kuriem bijis vienalga, zem kāda karoga karot - jo armijā viņi vienkārši iesaukti. Pilnīgi pretēji, protams, ir ar savas dzimtenes aizstāvi cēlo sirmgalvi Mišu, kuru ciena pat pusaudze Aņa, jo Strūena Rodžera tēls ir no traģēdijas arsenāla - viņa sāpei par to, kas notiek ar zemi, kuru viņš atbrīvojis no fašisma, punktu pieliek latviešu politiķa Ginta spļāviens viņa virzienā un sejā iekliegtais «Heil Hitler!». Izrādē šis bija tas brīdis, kad gribējās piecelties un skaļi paziņot - es esmu latviete, neticiet tam, ko te rāda. Joprojām, domājot par izrādi un šo ainu, kas nav režisora izgudrota, bet ierakstīta arī lugā (63. lpp.), gribu jautāt pēc prototipa, kurš Latvijā šodien to ir izdarījis. Es tādu latvieti nespēju iedomāties, īpaši, ja viņa mērķis - lai cik pragmatisku nolūku vadīts - ir nodarboties ar politiku un kāpt pa karjeras kāpnēm. Un, ja autors man varētu piekrist, ka šī aina ir mākslinieciska hiperbola, daži jautājumi, viss viens, šī iestudējuma sakarā paliek neatbildēti. Kāpēc luga netika piedāvāta kādam Latvijas teātrim? It īpaši Nacionālais teātris pēdējos gados ir nodarbojies ar vēstures tēmu aktualizāciju un neviennozīmīgām interpretācijām. Vai, pēc autora domām, attiecības latviešu un krievu starpā var uzlaboties ar šādu vēstures interpretāciju - un jo īpaši ar tās akceptu iestudējumiem pasaulē? Vai šī nebija lieliska iespēja būt pilsoniski atbildīgam un pateikt, ka staļinisms pasaules vēsturē nospēlējis tādu pašu lomu kā nacisms? Visbeidzot - jā, ko tad darīt ar vēsturisko atmiņu, kas Aņai liek paziņot, ka «leģionāri nav cilvēki» (47. lpp.), bet man - rakstīt šo rakstu? Kā mums sadzīvot?