Pirms pāris nedēļām, kad KNAB priekšnieks Streļčenoks paziņoja, ka valsts amatpersonu deklarācijā ietverto ziņu patiesumu nepārbauda, ja vien nav ierosināts kriminālprocess, jo tam neesot instrumentu, pirmā reakcija bija: nez, kas raisīs lielāku publisku nosodījumu - ka valsts amatpersonu deklarāciju patiesumu nav iespējams pārbaudīt vai ka kāda augsta amatpersona to atļāvusies publiski apliecināt? Izrādījās, ka ne viens, ne otrs. Priekšplānā nāca jauni, atraktīvāki skandāli, kas cilvēku (arī medijos strādājošo un sociālajos tīklos regulāri izpausties kāro) prātus kārtējo reizi novērsa no prasības vismaz kaut ko vienreiz sakārtot līdz galam. Var pieļaut, ka gan jau virkne amatpersonu par to vien klusībā nopriecājās, bet...
Tādu piemēru ir ārkārtīgi daudz. Cik gadu jau runājam par reformām veselības un izglītības jomā? Cik gadu uzņēmēji žēlojas par nepilnībām būvniecības normatīvos? Cik gadu jau zeļ un plaukst nodokļu (pamatā - PVN) izkrāpšanas «bizness», tā aizvien lielāku valsts uzturēšanas slogu uzveļot godprātīgajiem nodokļu maksātājiem? Vai kāds kādreiz ir nācis ar skaidru apņemšanos novērst visas sistēmiskās nepilnības kādā jomā? Jā, atceramies Repši, bet, kā mēs redzam no šodien joprojām aktuālām tēmām, arī viņš lielāku uzmanību veltīja demonstratīvai spoža zobena vicināšanai, nevis tādas kārtības izveidei, kas problēmu atrisinātu, kā saka, saknē. Protams, tagad var cerēt uz brīnumzēnu Artusu, bet... vai viņa līdzšinējā darbošanās politikas laukā ir kādam radījusi pārliecību par spēju kādu jautājumu risināt līdz gala rezultātam, bez liekām emocijām, mētāšanās no tēmas uz tēmu? Tātad arī tā diez vai īstā kārts, uz ko paļauties...
Ja politiķi paši nav ieinteresēti risināt un atrisināt problēmas un ja daudz izslavētais publiskais spiediens īsti nelīdz, varbūt lielāka aktivitāte šajā ziņā būtu sagaidāma no interešu grupām, kuras patiesi - un, iespējams, sāpīgi - skar vienas vai otras nepilnības valsts pārvaldes darbā? Piemēram, uzņēmēju organizācijām, kas it kā stāv blakus politiķiem to lēmumu pieņemšanas gaitā.
Un te negribētos domāt, ka šo organizāciju loma ir vien lēmumu pieņēmēju savešana ar potenciālajiem finansiālajiem atbalstītājiem, attiecīgi nodrošinot kaut kādu ekskluzivitāti likumu priekšā. Un, pat ja kādu uzņēmēju un politiķu attiecībās valda «savējo būšana», tas tik un tā neizslēdz uzņēmēju motivāciju tā pastāvīgi pabikstīt «pusceļa gājējus», jo gan jau sistēmiski sakārtotā vidē arī uzņēmējiem būtu lielākas iespējas straujāk attīstīt savu biznesu. Vismaz tiem, kas domā ilgtermiņā.