Konference par vienu no globālajām prioritātēm ir izvirzījusi modificētas labības radīšanu, kas būtu noturīga pret karstumu un sausumu, tas ir, atbilstīga šai ziņā problemātiskajai Āfrikai un Āzijai. Citas aktualitātes ir efektīvāku lauksaimniecības tehnoloģiju izstrāde, atkal jau lai taupītu ūdeni un arī lauksaimniecībai piemēroto zemi. Tāpat ļoti būtiska ir pārtikas tirgus efektivitāte jeb, vienkārši sakot, pasaules mēroga pārtikas uzpircēji neuzticas piegādātājiem, ka tie spēs pildīt pasūtījumus, tāpēc ķeras pie ražošanas paši, postīdami mežus un noplicinādami zemi pēc iespējas tuvāk lielākajiem preču noņēmējiem.
Lasot pasaules ziņu portālos visas šīs gudrības, man tās kaut kā neiet kopā ar Latvijas lauku kārklu un papuvju ainavām. Burbuļa gados melnzemes laukos izaugušie sūnu ciemi ar problemātisku elektrības piegādi un gruntsūdeni tualetes poda līmenī nu būtu jāuzskata par noietu lauksaimniecības zemes apgūšanas etapu. Lauksaimnieki arī kooperējas aizvien vairāk, un labi, ka tā. Iedoma, ka katram latvietim visu vajag pašam savu, ir kaitīga.
Gan jau kāds no mūsējiem spētu līdzdalīties pašreizējās pārtikas tirgus aktualitātēs arī pasaules līmenī. Diez vai tikai ar piena un olu eksportu, bet šie produkti, kā zināms, itin labi var tikt pārvērsti pulverī. Un tā bez gala. Jāpiekrīt britu The Economist, ka «investīcijas zemkopībā ir viens vienīgs ieguvums, bet zemkopības tirgu ignorēšana būtu katastrofa». Tas attiecas gan uz valsts politiku, gan privātuzņēmējiem.