Daudzi par to mūs ir apcēluši. Kad pirms 18 gadiem dibinājāmies, es pats uzdevu šo jautājumu, ko darīsim 2010. gadā, un tad man atbildēja - ja vispār tik ilgi izdzīvosim, tad arī domāsim. Tā nu sanāca, ka 2010. gads bija tāds krīzes kulminācijas un izejas no krīzes gads… un, tā kā neesam vienojušies ne par ko citu, tad paliekam pie šī paša nosaukuma.
Vai tagad top kāda jauna programma, piemēram, 2020?
Tagad ir pavisam cits laiks. Toreiz, kad tapa programma 2010, bija laiks, kad īsti nevienam nekādu programmu nebija, katrs skatījās pa savu logu. Tagad, šķiet, ir pretējā galējība, programmu varbūt ir pat par daudz. Jautājums, vai ir skaidra stratēģija. Kā valstij virzīties. Kaut vai jezga ap referendumu parāda, ka nav īsti politiskās gribas valsts kopējās stratēģijas definēšanā. Bet dažādu programmu ir pietiekami. Mums bija doma pastrādāt pie scenārijiem, bet mūsu valsts gadījumā tie tik ļoti ir atkarīgi no apkārtējās pasaules.
Tomēr - kādi varētu būt galvenie attīstības scenāriji?
Viss jau ir saistīts ar ārējiem pieņēmumiem, bet es tiešām ceru, nerunājot pašreiz par eiro, ka Eiropas Savienība - ar Lielbritāniju vai bez tās vai kādas citas valsts - saglabāsies. Pat ja tur paliktu tikai Vācija un Igaunija, mums tur būtu vieta. Latvijai, cik nu tā var, ir jāiekļaujas Eiropas ziemeļu blokā, kuru raksturo vieni no skaidrākajiem biznesa vides nosacījumiem, zemākais korupcijas indekss un arī - visaugstākais dzīves līmenis. Igauņi to jau ir darījuši agrāk. Tas nozīmē - par to nav jākaunas - ir jākopē tie skandināvu modeļi. Kāds var teikt, ka tas ir drusku garlaicīgs modelis, kas varbūt arī atbilst patiesībai, tomēr vismaz skaidrs. Nevis mēģināt atrasties starp visiem un visu ko.
Bet ko nozīmē orientēties skandināvu virzienā? Vai mēs tur nebūsim tādi nabaga brāļi? Vienkārši aritmētiski ņemot, ar mūsu pašreizējiem ekonomikas pieauguma tempiem mēs skandināvu dzīves līmeni nesasniegsim nekad.
Jā un nē. Ja saglabājas situācija, ka Dānija un Zviedrija pārskatāmā nākotnē nepievienojas eiro (..), saglabājas iespēja dažādiem ekonomiskiem modeļiem. Jā, protams, tā ir šī scenārija sastāvdaļa - mēs nebūsim centrs, mēs būsim zināma perifērija. Taču ir cilvēku kustība, un tāpēc Eiropas Savienība ir tik svarīga. Daudzi mūsu spējīgākie cilvēki ir aizbraukuši. Citi no šejienes apkalpo Somiju, Zviedriju, citas valstis. Tā kustība galu galā būs abpusēja, vairāk latviešu būs Īrijā, Skandināvijā, bet citi cilvēki brauks šurp. Iespēja dabūt pakalpojumus medicīnā, izglītībā jebkurā no valstīm - tas liek konverģēties visām sistēmām. Kāds būs ieguvējs, kāds - zaudētājs no šīs konverģences.
Bet vai tas neizklausās pēc «laižamies tādā plūsmā un skatāmies, kas notiek»? Vai tomēr Latvijai nav jādomā par attīstības programmu savas izaugsmes kāpināšanai?
Attīstības programma - tas labi skan, un es priecātos, ja tāda būtu. Vajadzīgi valstsvīri un politiķi, kas to liktu priekšplānā. Bet mēs neredzam pat iedīgļus no kaut kā tāda. Diemžēl tas, kas treknajos gados notika, - notika pretējais. Notika tas, ka, mums jau esot ES un NATO, šīm organizācijām bija pamats uztraukties, ka varam kļūt par vājāko posmu tajās. Jo, ja gribam būt šajās organizācijās, ne viss ir pārdodams par ekonomisko izdevību, par gāzes vai citām piegādēm. Tas notika. Tāpēc šobrīd varbūt Latvija ir garlaicīgāks, bet prognozējamāks šīs alianses dalībnieks.
Jūs apmierina tāda situācija - būt garlaicīgam, bet prognozējamam?
Ja es būtu politikā - vai nu prezidents, vai premjers, vai kāds cits -, laikam būtu jārunā savādāk, būtu jāiedveš optimisms. Bet es runāju, ko redzu. Jā, cilvēkiem gribas visu uzreiz, bet tas nenotiek. Arī tie, kas aizbraukuši, to labi sajūt. Varbūt jāpaiet kaut kādam laikam... Mēs gribam būt skaisti, gudrākie reģionā, kas ņem no visām pusēm, ko vēlas. Bet es saku, paldies Dievam, šobrīd, kad Eiropā ne mūsu vainas dēļ notiks tas, kas var notikt, mēs tā vai citādi vēl samērā labi turamies.
Bet vai mums arī pašiem nav jādod kāds pienesums Eiropas Savienības ekonomikas dinamismam, konkurētspējai, nevis vienkārši tā perifēri jāgarlaikojas?
Divu spēcīgāko Eiropas Savienības valstu līderiem tomēr ir vislielākā atbildība. Nu, pirms gada, manuprāt, viņi aizrunājās pa tālu, par lietām, kas neatbilda realitātei. Par to, ka ir laiks nomainīt dolāru kā pasaules valūtu, nedodot gan skaidru alternatīvu, kas dolāram varētu būt. Varēja saprast, ka viņi domā eiro, bet ar tiem finanšu tirgu dziļumiem, kas bija eiro, tas ir absurdi. Nerunājot par citām valūtām, kas vienkārši ir par mazu.
Par ES runājot, man ļoti nepatiktu, ja Lielbritānija varētu attālināties - bieži vien daudzās lietās, piemēram, par ekonomiskās konkurences, pakalpojuma brīvības, tirgus liberālisma jautājumiem, mums tieši britu pozīcija ir bijusi tuvāka. Tā ka mums jābūt Briselē un jācīnās par to Eiropu, kas mums tuvāka un atbilstu Lisabonas stratēģijai, kas, protams, netika ieviesta. Un ko mūsu celtnieki un citi sajuta tajās pārestībās, piemēram, Zviedrijā, kur nebūt ne viss ir tik perfekts un kur viņi arī aizsargā savu tirgu. Protams, britiem tas nebūtu iespējams, nerunājot par ASV.
Šis gads iesākās ar draudīgiem vadošo ES valstu vadītāju paziņojumiem par gaidāmajām grūtībām. Tas uztrauc mūsu eksportētājus, tagad tiek runāts, ka steidzīgi jāmeklē citi tirgi, jāatgriežas Krievijā, jāskatās arī eksotiskie - tādi kā Indija, Ķīna.
Nenoliedzami, ja par tirgiem runājam, jāmeklē jauni. Krievija ir mūsu kaimiņš, un jāstimulē, lai jaunieši zina krievu valodu, būtu konkurētspējīgi tajā tirgū. Bet vienlaikus pieminētā Ķīna, Indija, to tirgi ir nesalīdzināmi ar Krievijas tirgiem, un tie nav tik tālu modernajā pasaulē. Tikai ir pilnīgi nepareizi sēdēt un gaidīt, ka mūsu politiķi tur salobēs mūsu intereses. Ir izdevīgāk, ja uzņēmēji darbojas paši, nevis iet pa šauro taku, ko nosaka mūsu politiķi. Ja kāds paļausies uz to, tā būs liela vilšanās.
Par Eiropas Savienību runājot, nu, daži jau domā, ka nav vēl pietiekami slikti un tāpēc katrs var turpināt darīt, ko grib. Eiropas Savienības problēma šodien nav nekas cits kā eiro problēma. Problēma īstenībā tika ielikta jau pašā sākumā ar eiro ieviešanu - ja tu veido naudas savienību, tu nevari neveidot fiskālo savienību. Nevar būt kopēja centrālā banka un 15 vai vairāk Finanšu ministriju, kuras katra dara, ko grib. Tas varbūt strādā augšupejas apstākļos, bet kapitālistiskajā ekonomikā vienmēr ir cikli. Ja ES grib saglabāt eiro, tad jau šodien, ja vien nav par vēlu, ir vajadzīgs kopējs ES līgums par saskaņotu fiskālo, ekonomisko politiku. Es pat domāju, arī nodokļu politikai jābūt sinhronizētai. Jābūt kopējai Finanšu ministrijai. Tā vienkārši ir aksioma. Starp citu, jārunā arī par kopēju ārpolitiku un kopējo drošības politiku, kaut kā esam to aizmirsuši.
Vai mēs šobrīd neesam vairāk pelnījuši būt eirozonā nekā Grieķija?
Nu, es tomēr teiktu tā - būšana eirozonā nav nekāda balva. Ne mēs esam salaiduši grīstē eirozonu, jo mēs tur neesam bijuši. Pat otrādi - kā ekonomistam man nav šaubu, ka mūsu vadītāji pakļāvās skandināvu un arī zināmam Eiropas, lai gan ne Valūtas fonda, teiksim tā, lūgumam… Kā ekonomists es viennozīmīgi saku, ka 2008. gadā lata devalvācija bija mūsu labākais instruments, ko prasīja toreizējā ekonomiskā situācija. Ja mēs to būtu izdarījuši, no Latvijas būtu aizbraukuši mazāk cilvēku. Latvija par to vēl var maksāt ilgus gadus. Šobrīd tas gan vairs nav aktuāli, jo eiro pats kā tāds devalvējas un devalvēsies vēl vairāk, un līdz ar to tā konkurētspēja atjaunosies. Bet tas, ko izdarīja čehi un poļi, nebūdami eirozonā, - viņi daudz vairāk rūpējās paši par sevi. Mēs to nedarījām. Grieķija... nu tā dzīvo uz citu rēķina. Mēs savukārt atmaksājam visus savus parādus.
Vai mūsu šī gada budžets balstās uz pareizām prognozēm, vai tas vēl būs jākonsolidē gada vidū?
Šīs mūsu tagad izvēlētās stratēģijas - tādas izdzīvošanas un paklausības stratēģijas ietvaros -, es domāju, ka Finanšu ministrija dara pareizi. Papildu konsolidācija var būt nepieciešama, ja pasliktinās situācija apkārtējā vidē. No tā neviens nevar būt pasargāts. Es ceru, ka sakarīgā redakcijā tiks pieņemts fiskālās disciplīnas likums. Arī šogad, ja būs pārpalikums, ekonomistu priekšlikums ir pusi no tā novirzīt uzkrājumam. Es nevarētu ieteikt neko daudz labāku, kā šī gada budžetā paredzēts.
Vēlreiz gribu pārjautāt par to jūsu interesanto formulējumu - mēs visu darām pareizi mūsu izvēlētās izdzīvošanas un paklausības stratēģijas ietvaros. Vai tā šobrīd ir vienīgā pareizā un iespējamā?
Varbūt tā nav vienīgā iespējamā. Ir mūsu kaimiņi dienvidos, un man pat patika viņu pieeja - aizņemties uzreiz starptautiskajos tirgos. Bet tajā situācijā un ar tiem resursiem, kas mums ir Latvijā, nu kaut vai tas, ka mūsu politiķi jau četrus mēnešus nodarbojas ar pilnīgi citām lietām nekā ekonomika, pašu izprovocētām un uzspiestām, - šis laikam ir labākais scenārijs. Varētu būt labāki, bet tie būtu riskantāki. Taču neizskatās, ka esam spējīgi riskam, tāpēc tagad šī izvēlētā stratēģija laikam ir vispiemērotākā. Tā mums piedien.