augustā. Atceres akcija _Sirdspuksti Baltijai_, kas notika tajā svētdienā, tomēr bija veltīta grandiozajam _Baltijas ceļam_, nevis paktam, pret kuru pirms divdesmit gadiem protestēt sanāca simtiem tūkstošu cilvēku. Pašā Krievijā Ribentropa-Molotova pakta septiņdesmitgade esot dominējusi mediju dienas kārtībā.
Līdzīgu interesi šīs nedēļas sākumā izrādīja amerikāņu ārpolitikas eksperts un viens no NATO paplašināšanas stratēģijas izstrādātājiem Rons Asmuss savas viesošanās laikā Rīgā. Vai Latvijā kāds vispār vairs pievērš uzmanību ārpolitikai? Un vai mēs pamanījām, cik vērienīgi Krievijā aizpagājušajā nedēļā apsprieda paktu, kurš kļuva par pamatu Latvijas, Lietuvas un Igaunijas okupācijai 1940.gadā?
Piecdesmit gadu PSRS izvairījās runāt par Ribentropa-Molotova paktu un nikni noliedza, ka tam bijuši arī slepeni protokoli, uz kuru pamata Hitlers un Staļins savā starpā sadalīja Austrumeiropu. Tagad, mazāk nekā divdesmit gadu pēc PSRS sabrukuma, Krievijā notiek šīs vienošanās reabilitācija kā daļa no plašākiem centieniem nostiprināt Krievijas imperiālistisko interešu celšanu pāri visam kā Ministru prezidenta Vladimira Putina režīma vadošo ideoloģiju.
Jaunā Krievijas imperiālisma ideoloģija pamatā atkārto vecos, jau padomju laikos izstrādātos argumentus, ka Ribentropa-Molotova pakta noslēgšana bijusi nepieciešama, jo uz diviem gadiem pasargājusi PSRS no Vācijas uzbrukuma. Tas neesot izraisījis Otro pasaules karu - par to esot atbildīgas rietumvalstis, kuras 1938.gadā Minhenē piekrita, ka Vācija drīkst Čehoslovākijai atņemt Sudetiju, tādējādi atraisot Hitlera rokas tālākām avantūrām. Pakta slepenie protokoli, uzbrukums Polijai 1939.gada 17.septembrī (ko Polijas prezidents Lehs Kačiņskis nesen nosauca par «dunča dūrienu Polijas mugurā»), Baltijas valstīm uzspiestie bāzu līgumi un sekojošā okupācija, agresija pret Somiju, - tas viss esot bijis nepieciešams, lai pavirzītu robežas tālāk no PSRS un iegūtu laiku, lai gatavotos neizbēgamajam karam ar Vāciju.
Šis ir pamatscenārijs, kurš tiek tiražēts gan iekšpolitiskām, gan ārpolitiskām vajadzībām, tagad jau bez liekas minstināšanās. Katrai auditorijai akcenti gan tiek izlikti nedaudz citādi. Pašmāju klausītājiem izceļ sazvērestības teoriju, ka rietumvalstis patiesībā gribēja panākt, lai Hitlers uzbrūk PSRS, tāpēc Ribentropa-Molotova pakts sanāk kā tāda veikla kapitālistu apspēlēšana un nodrošināšanās pret Hitlera uzbrukumu. Vēl tālāk iet Krievijas valsts televīzija. Tā nesen pārraidīja dokumentālo filmu, kura apsūdz pašu Poliju kara izraisīšana, jo tā esot gribējusi kopā ar Vāciju uzbrukt PSRS. Otrs arguments iekšējam patēriņam ir, ka slepenie protokoli tikai atdeva PSRS to teritoriju, kas tai pienācās. Tā Krievijas Domes Starptautisko lietu komisijas priekšsēdētāja pirmais vietnieks Julijs Kvicinskis intervijā RIA Novosti uzsver, ka «runāt par netaisnību nav sevišķi pamatoti», jo PSRS 1939.gadā no Polijas tikai ieguva tās teritorijas, kuras Polija esot nepamatoti ieguvusi atbilstoši 1921.gada Rīgas miera līgumam, un tālāk intervijā nosauc Lietuvu par «tradicionālu Krievijas impērijas sastāvdaļu».
Ārvalstu auditorijai tiek pasniegta cita versija, un, lai gan tajā pavīd visi jau minētie elementi, tie pārsvarā tiek mīkstināti, lai no vienas puses, mazinātu Ribentropa-Molotova pakta nozīmi, bet, no otras, - radītu iespaidu, it kā Krievija šo vēstures posmu ir jau izvērtējusi un tagad būtu pienācis laiks to visu aizmirst. Visspilgtāk šī pieeja bija redzama Putina rakstā, kuru publicēja Polijas laikraksts Gazeta Wyborcza īsi pirms 1.septembra piemiņas pasākumiem Otrā pasaules kara sākuma gadadienai Gdaņskā. Jā, pakts bijusi kļūda, to varot nosodīt, bet ne jau tikai PSRS esot kļūdījusies - to darījušas arī rietumvalstis. Tagad esot laiks aizmirst par pagātnes aizvainojumiem un skatīties uz nākotni, turklāt nepareiza pagātnes traģēdiju izpratne «neizbēgami noved pie jaunu vēsturiski politisku fobiju parādīšanās, kuras nostāda vienu pret otru valstis un tautas».
Šai pēdējai atziņai varētu piekrist, un pats spilgtākais piemērs tam ir notikumi pašā Krievijā, kurā agresiju attaisnojoša pagātnes interpretācija ir kļuvusi par stūrakmeni tai Kremļa politikai, kura pirms gada izraisīja karu Gruzijā un tagad veicina saspīlējuma pieaugumu Krievijas attiecībās ar Ukrainu. Rietumvalstis savas kļūdas, tai skaitā Minhenes vienošanos, ir izvērtējušas, un šeit pat Rīgā 2005.gadā ASV prezidents Džordžs V.Bušs teica, ka tādu līgumu vairs nebūs. Savukārt tā pati vēsture, kuru Krievija aicina mūs un citas rietumvalstis aizmirst, Krievijā pašā tiek izmantota, lai veicinātu imperiālisma atdzimšanu.