Bezgalība virs galvas un zem kājām. Varbūt, ka vainīga saule, varbūt, ka kalni, kuros sabūvētas balti zilās mājas un baznīcas. Varbūt tad, kad tu tiec iemests tik tuvu dabas pirmatnīguma esencē savienojumā ar nenormāli, pat fiziski jūtamu kultūras pirmsākumu tuvumu, ir iespējams iegūt tādu mieru. Kurā kārtējā ostiņā satiktais laivas vai kuģīša īpašnieks nevis skrūvē vai pielabo savu transportu, bet krāso. Vienā mierā velk zilas strīpiņas uz tā malām jau agri no rīta. Un kas viņam ziņas par valsts bankrotu. Tikai ziņa, ne personīgā miera traucējums. Un droši vien, ka arī mums nevajag satraukties, ka arvien vairāk mums tādu iestāžu un darbinieku valsts augstākajā līmenī, kur tie, kas ir veidojuši valsts vēsturi, tiek raksturoti nevis personvārdiem, bet ar pazīmēm - garš, tievs, ar brillēm, bez brillēm, laikam no muzeja vai no teātra.
Kaut kas ievibrē tomēr, kad tu staigā gar leģendu apvītām vietām - Hipokrata stādītu platānu - un nokļūsti salā, kur, iespējams, apglabāts Homērs. Kamēr vēl vien zināms, kas viņi ir. Tie visi, kuri nezin kāpēc pirms divarpus tūkstošiem gadu izdomāja, ka blakus vīnogu un lopu audzēšanai jāceļ tempļi, svētnīcas, jātaisa kolosi un statujas. Jāvēsta par skaistumu. Jāpanāk katarse. Un tūkstošiem tāpēc jāmokās, jāiegulda, jāceļ. Neticu, ka skaistumā un mīļumā augot, cilvēkam netaptu redzīgākas acis. Un es domāju par olīvkokiem un vīnogulājiem, kuriem grieķi katru stādiņu apmīļo kā viesi vienalga ieskrietuvē vai restorānā, gaidot ražu, un man likās, ka tas tāpēc, ka saule. Kas izdedzina visu jau jūnijā, bet neatstāj. Nekad. Es nezinu, kā nosaukt to nogurumu, kas pārņem, kad visu laiku jānodarbojas ar pierādīšanu - lai pamanītu, lai pievērstu uzmanību procesam, lai noticētu, ka sēklai, kas iemesta zemē, ir vajadzīgas rūpes, mēslojums, lai aptvertu, ka rezultāts ne katru gadu būs tāds, ar ko var nopelnīt. Un vēl tai sēklai ir vajadzīga saule. Bija jāatrod indiānis, lai viņš beidzot iestāstītu Latvijas izlases hokejistiem to, ko skandināja visi līdzjutēji vairākus gadus, - viss sākas no domāšanas un drosmes, kaut vai mest pa vārtiem, nevis kombinēties līdz tukšiem, kamēr nespēj domāšanas ātrumā pārspēt pretiniekus. No treniņa, kas arī prasa naudu. Un tad atklājas pašmājās audzētie brīnumi, kā Miks Indrašis, kurš nu pamodies slavens.
Uz tā katamarāna Grieķijā mums katram iedeva aproci ar tā vārdu. Un tas nozīmēja piederību. Mēs visi bijām kopā - nedēļu gandrīz sveši septiņi cilvēki no Istion. Tas bija gan lepni, gan svarīgi. Kopības un miera, un paļaušanās sajūta. Kad dzird, ko tu saki, un tu dzirdi, ko tev saka. Viens kuģis un mērķis - kaut kā tā...