Tādā situācijā vecmāmiņa būtu teikusi - tas viss no tiem sputņikiem! Pagājušā gadsimta 60. gados, plaukstot mākslīgo pavadoņu jeb, kā pēc krievu modes teica, sputņiku un kosmisko lidojumu ērai, tā sacīja bieži. Tagad vairs ne. Pie visa kā pierasts, un debesis - lidoņu pilnas. Cilvēki pārvietojas daudz un bieži. Kādreiz pat tikai tādēļ, lai iedzertu aliņu un pačurātu, piemēram, pie mūsu Mildas. Aviācijas biznesam tas ļauj pelnīt, bet bizness, kā zināms, ir visa ass. Vai dabai tas patīk? Droši nezinu, tāpat kā nezinu, vai, piemēram, mežam patīk, ja tajā nakts aizsegā koncertu rīko pat tie cilvēki, kam daba, pēc viņu pašiem vārdiem, esot gluži vai reliģija. Starp citu, melodija no šā koncerta TV ierakstā izklausījās skaista, bet vai uguņi un decibeli putniņiem, kukainīšiem un citai pie klusuma radušai dzīvībai netraucēja miedziņu?
Tagad esam tik gudri, ka zinām - zemestrīce ir zemestrīce un vulkāns ir vulkāns, ko ar cilvēku spēkiem nevar novērst. Ir gan dzirdēts, piemēram, ka nelabu ietekmi atstājot milzu augstceltņu būve, kas nekaunīgi spiežot uz zemes māti. Bet vai tas ir tiesa, vai atkal vien kādiem pētniekiem naudu nesošs projekts, pētījums un hipotēze - kurš to lai zina. Vismaz Latvijā debesskrāpju bums ir apstājies, lai gan ne jau māmuļas dabas dēļ.
Kad mēģinām sevi raksturot citu tautu kontekstā, bieži lietojam siekalainas klišejas, pozicionējoties kā dabai sevišķi tuvu stāvošas būtnes. Un vēl tautasdziesmu četrrindi vai, ja atmiņa klibo, divrindi pieliekam smukumam klāt. Kā mēs ieceļam pļavā kājas, kā rasā mazgājam muti... Bet, ja raugās nopietni, kuri tad ir tie, kas, laivojot pa upi un pārlaižot nakti krastā, atstāj drazu kalnu? Ja raugāmies vēl nopietnāk, cik dabas lietās gudri un izglītoti esam, lai saprastu, ko nozīmēs plānotā ogļu stacija Liepājā? Ekoloģiski, ekonomiski, valstiski politiski, vienkārši no veselā saprāta viedokļa? Visā pasaulē meklē alternatīvas enerģijas, bet mēs savā mežu lielvalstī nemākam zaļo zeltu līdz skujai un skaidai izmantot! Par gigantiskām upju (Daugavas) pārbūvēm nemaz nerunāsim, tas būtu tas pats, kas, piedodiet, bezzobim mēģināt ar skalpeli pie acu plakstiem lipināt mākslīgās skropstas.
Kamēr smaržojam pieneni ceļmalā, tikmēr mēs dabu mīlam. Un nu jau, tiesa, dažus gadus piedalāmies lielajās pavasara talkās, kas, bez šaubām, ir apsveicami. Nudien kaut uz mirkli kļūst tīrāks! Vienīgi negribētos, ka talkas organizētāji, tādas kā misionārisma gaismas svaidīti, iedomātos sevi par Latvijas sakopšanas celmlaužiem. Arī pirms viņiem ir kopts un spodrināts, un ne vienmēr tas bijis kā Servantesa Donam Kihotam cīnoties ar vējdzirnavām. Bet vēl senāk, kad katrai zemes pēdai pilsētā un laukos bija saimnieks, kampaņveida kopšanās nemaz nebija nepieciešama. Par kārtību tika domāts augu gadu.
Vēl mazāk gribētos, lai televīzija ar savu uzbāzību un trulumu, piemēram, reportierei augstos spicpapēžu zābakos pilnīgi nepiemērotā apģērbā stumjot tukšu ķerru, talku padarītu par farsu jeb imitāciju. Sak, tā tīrīšana ir tikai starp citu - starp izklaides priekšnesumiem patalkošanai ar zvaigzni.
Diemžēl imitācijas veida darbība Latvijā patīk. Kā gan citādi var izskaidrot, ka mūsu mazajā valstiņā joprojām nepastāv atkritumu šķirošana? Kur rietumos atsevišķi liek ne tikai papīru, plastmasu un citu drazu, bet, piemēram, Vācijā stiklu šķiro arī pēc krāsas - zaļais, baltais, brūnais -, mēs joprojām izmetam rasolu. Protams, par to ir runāts un rakstīts... līdz jau apnicis, tikai vezums pat šajā laikā, kad atkritumu apsaimniekotājiem biznesa turpināšanai mēslu trūkst, nekust no vietas. Bet varbūt tieši šis vezums būtu ikvienam sabiedrībā skaidri saprotams signāls, ka zemestrīces un vulkānus gan nevaram apturēt, tomēr mēs varam censties dabai nedarīt pāri. Un kas zina - varbūt tad viņa to novērtēs?
Uzturoties ārpus Latvijas, ne bez izbrīna konstatēju, ka visās mājās, kur biju, jau ir pāriets uz enerģiju taupošajām spuldzēm. Cik tas ir raksturīgi mums? Cik ir skaidrots un drošināts kvēldiegu lampiņas atstāt vēsturei, un cik mūsu mājsaimniecību ir tam gatavas? Aizvien jaunu veidu spuldzītes pasaulē nāk klāt - kuru izvēlēties? Un ko darīt, lai viss nesaietu uz īso, kā, dažkārt dzirdams, gadās? Galu galā - kā dārgo spuldžu pirkšana, kas drīz stāsies spēkā ar likumu, ietekmēs plānos maciņos? Vai neatkārtosies tas pats bēdīgais dekoderu stāsts? Tikai nu jau bez gaismas?