Iespējas Latvijai noteikti ir, bet jautājums, vai akurāt man radās ticība un pārliecība, ka politiķi, kurus mēs ievēlēsim, ar tikpat lielu degsmi un ieinteresētību jau pirmajās parlamenta un valdības sēdēs šos jautājums sāks cilāt, man jāatzīstas - neradās. Nenoliedzami vērojams progress vairāku pēdējo gadu griezumā. Tagad tiešām visi kandidāti bija pietiekami labi iedziļinājušies vienā vai otrā jautājuma niansē, tikai klupšanas akmens ir - kā būs ar to realizāciju. Piemēram, par mērķi - no vienas puses, tas jautājums ir tik izplūdis, negribējās nevienam īpaši kādu konkrētu gadu minēt, bet, no otras puses, ja cilvēki noteikti būtu sapratuši, ka tas patiešām ir Latvijas nākotnes pastāvēšanas jautājums numur viens, tad to var panākt jau nākamajā gadā. Tiklīdz ievēl, tā varbūt jau pusgada laikā pieņem ļoti kardinālus lēmumus, un pēc deviņiem mēnešiem mēs varētu manīt dzimstības pieaugumu. Turpretī šeit vairāk dzirdējām - varbūt pēc pieciem gadiem, pēc desmit, aiznākamajā Saeimā, kas drīzāk norāda, ka viņi apzinās, ka tam netiks piešķirta pat ne ievērojama daļa no nepieciešamajiem līdzekļiem.
Vajag kardinālas pārmaiņās, lai vidējā viena bērna vietā ģimenē mums būtu divi bērni. Negribu katru atsevišķu cilvēku vainot, tomēr tā reālpolitika un sapratne, ka citi jautājumi būs svarīgāki - gan budžeta konsolidācija, gan eiro, gan pensijas un daudzas citas lietas. Šeit būs tāds - kā sanāks, tā sanāks. Tāpēc arī varbūt mērķi ir tik attālināti. Neviens no viņiem nav paskatījies vai vismaz tajā brīdī atcerējies demogrāfisko eglīti jeb vecuma piramīdu - ja tas nenotiks tuvākajos trijos vai piecos gados, tad pēc septiņiem vai 10 gadiem tas vienkārši nebūs iespējams, jo jauno sieviešu, kuras mums šobrīd ir pašā auglīgākajā vecumā, maksimumā, no 20 līdz 25 gadiem, būs divreiz mazāk.
Ne jau tik daudz politiskie spēki vainojami, tā ir sabiedrība, tie esam mēs, vēlētāji, kuri nolemj, ko no viņiem prasīt. Viņi lielā mērā tikai danco pēc mūsu stabules. Tā kā tā nolemtība jāadresē sabiedrībai - latviešiem, pilsoņiem, vēlētājiem. Ja pensionāram ir nospļauties, kas notiek ar valsti, ka tikai viņa pensija tiek indeksēta, viņš tādēļ balso par tiem spēkiem, kas garantētu to, un nekas cits neinteresē, tad, protams, mēs pārvērtīsimies par tādu pansionātu, kur iedzīvotāji var baudīt puslīdz godīgas vecumdienas. Bet par kaut kādu valsts attīstību bez masveida imigrācijas jau pat runas nevarēs būt.
Filozofija nemainās no tā, ka mēs tagad mēģināsim kaut ko mainīt. Tas ir paaudžu jautājums. Tāpēc tanī brīdī, kad SC sāk runāt filozofiju, es pārliecinājos par to, ka viņiem jau tā būs absolūti pēdējā prioritāte, jo, cik es pāršķirstīju programmas, tā ir vienīga partija, kura vispār šo jautājumu tur pat nepiemin. Šajā gadījumā es to uzskatu jau par ūdens liešanu - ja nav ko konkrēti pateikt, tad mēs runājam par vērtībām.
Mani mazliet darīja uzmanīgu - SC sakrita, ka absolūti nesvarīga ir demogrāfija, jārunā tikai par kaut kādu filozofiju, bet šeit bija ļoti konkrēti - nepieciešams darba spēks, lai uzturētu šo lielo pensijas saņēmēju skaitu, ja nebūs mūsu bērnu, mēs dabūsim pietiekami daudz jaunu cilvēku no austrumiem. Kas tad paliks pāri no Latvijas?