Viedokļi par PVN, tā lielumu un nozīmi pasaulē ir dažādi. Ja runājam par PVN kopumā, uzskatu, ka pašlaik nav nepieciešams samazināt PVN, jo it sevišķi 1% PVN samazinājums visam vispār nedos neko tādu, lai mēs, cilvēki, to justu savos maciņos. Ja mēs pērkam pārtikas produktu, kas maksā 90 santīmu, mēs nedabūsim pat santīma PVN samazinājumu. Un vai mēs vispār to vienu santīmu uz latu jutīsim? Samazināt PVN nevajag, jo paaugstināšana atkal nekad nav vienkārša. Pieaugumu līdz šādam PVN līmenim sabiedrība, ja atcerēsimies, akceptēja ar lieliem protestiem. Mums nevajag samazināt valsts ienākumus, jo mums nav atrisinātas tik daudzas problēmas. Ne mums ceļi kārtībā, ne citas jomas, kur ir nerisinātas vai iekavētas problēmas valstī kopumā. Mēs neesam gatavi samazināt arī to pakalpojumu grozu, ko vēlamies saņemt no valsts pretī, tāpēc PVN samazināšanai par 1% nav pamata.
PVN samazinājums pārtikai līdz 12% savukārt būtu nopietns samazinājums.
Jā, pasaulē ir tāda prakse, ka pārtikai ir samazināta PVN likme vai dažādām pārtikas preču grupām ir dažādas samazinātas PVN likmes. Vai tomēr ir jāsamazina PVN pārtikai? Tikai no mūsu patērētāju viedokļa, kad ejam un pērkam pienu, gaļu, maizi, mums tas ir izdevīgi. Tomēr nedomāju, ka mēs tāpēc daudz vairāk pirksim pārtikas produktus. Ja mēs varam atļauties šādu PVN samazinājumu pārtikai, tas, protams, ir labi, tomēr, iespējams, labāk ir piešķirt naudu pabalstu veidā.
Valdība apgalvo, ka PVN samazinājums ir vajadzīgs ne tik daudz minēto iemeslu dēļ, bet lai mēs spētu pievienoties eiro, izpildot inflācijas kritēriju.
Krāpšanās tā, protams, nav, bet tas ir tāds drusku «grieķisks» variants, ka mēs samazināsim savu inflācijas līmeni uz to brīdi, kad mums ir jāiestājas. Ja mūsu vēlēšanās ir tik liela 2014. gadā par visu vari būt eirozonā, tas ir viens politisks arguments. Bet īstenībā tas citā ziņā ir politisks arguments - pateikt, ka mēs esam vienīgie, kas to var, kaut īstenībā mēs neesam tie, kas to var. Kāpēc mēs tā slavējam igauņus? Tāpēc, ka viņi krāja, nevis tērēja, lai būtu skaisti pirms vēlēšanām, bet uzkrāja un šo posmu pārdzīvoja labāk.
Gada vidū Latvija sāks mērīt inflācijas pieaugumu speciāli eiro kritērija izpildei. Kādu jūs prognozējat cenu pieauguma tendenci lauksaimniecības precēm eiro iestāšanās periodā - dažādu iemeslu dēļ?
Ja jums precīzi kāds varētu pateikt, kas pasaulē notiks, tas būtu ļoti labi. Neviens to nevar pateikt nekad. Ir dažādi institūti, kas pēta, skatās un, balstoties uz to informāciju, kas ir, saka, varētu būt, ka… Patlaban netiek prognozēts kāds ļoti liels pārtikas cenu kāpums. Tomēr ar pārtikas cenām ir tā, ka, tikko kaut kur būs plūdi, zemestrīces, sausums vai aukstums, tas uzreiz maina cenu situāciju. Graudi ir pārdzīvojuši ziemu dažādos kontinentos labi. Pienam ir pārprodukcija, zemnieki neapmierināti, piena cena kritusies. Pārtikas cenu pieaugums netiek prognozēts, bet mums vienmēr atgadās kaut kādas lietas, kuru dēļ pārtikas cenas uzkāpj pat neadekvāti augstu.
Nesen bija Lieldienas, un mēs redzējām olu cenas.
Tas nebija nekas pamatots. Labi, daži ražotāji izgāja no tirgus. Tomēr tika sacelta ažiotāža, olu cena auga divreiz, pieprasījums pieauga, bija kā padomju laikā - Igaunijā, Latvijā bija vietas, kur pārdeva tikai trīs kastes olu. Cilvēki nedomā līdzi - tu taču nevari nopirkt olas visam mūžam!
Tā ir sabiedrības apziņa, kas maina cenas?
Atceramies griķu cenas pirms pāris gadiem - virs diviem latiem, divarpus, pat trīs lati kilogramā. Tam vispār nebija nekāda sakara ar reālo tirgus situāciju Latvijā. Vienkārši televizorā dzirdēja, ka Ukrainā ir sausums, tātad nebūs griķu. Daļa sabiedrības skatās krievu televīziju, panika atnāca arī pie mums, izpirka. Savukārt Latvijā mēs saražojām tikpat, cik visus iepriekšējos gadus, un viss bija normāli. Tāpēc ar pārtikas cenām nekad neko nevar pateikt.
Latvijas produktu cenas lielā mērā ir atkarīgas, teiksim, no graudu cenām pasaules biržās. Cik tajās ir raksturīgas šāda veida darbības, lai manipulētu ar cenu?
Maizes cena ļoti maz ir saistīta ar graudu cenu. Graudu cena ir tikai mazs punktiņš maizes ražošanas pašizmaksā. Biržas cenas bieži piesauc, jo ražotājam ir ļoti grūti atrast pamatojumu, lai palielinātu cenu. Ražotājiem ir grūtāk paskaidrot, kā aug citi izdevumi, paskaidrot, kā aug cena biržā, ir vienkāršāk, tāpēc šo brīdi izmanto, lai palielinātu cenu tā, ka sabiedrība to akceptē.
Intervēja Guntis Bojārs, sagatavoja Sandris Točs