Arī publika, šķiet, kārāk uztver nevis ziņas par jaunām izstādēm, ko varētu pati apskatīt, bet vēstis par «mūsējo» panākumiem ārzemēs, kam liecinieks bijis tikai retais. Kāpēc tas visiem liekas tik izšķiroši - nudien vērts palauzīt galvu. Jo, jau 20 gadus pamīšus gan apgalvojot, gan apšaubot, ka latviešu māksla ir «pasaules līmenī» un ka tā «nes Latvijas vārdu pasaulē», šķiet, šī tēma jau dzīvo savu iekšpolitiski patriotisku dzīvi, kurai vairs nav vajadzīga ne pati māksla, ne jauni argumenti. Jo vizuālā māksla tomēr neļaujas masu saziņas līdzekļu pastarpinājumam un nav baudāma kolektīvi kā, piemēram, sporta spēles vai kino. Tā «darbojas» tikai mākslas darba satikšanās aktā ar katru skatītāju viens pret vienu. Purvīša balva, kas tika dibināta, lai celtu latviešu mākslas prestižu arī starptautiskā mērogā, vislabāk tomēr kalpo par iemeslu reizi divos gados sarīkot labu izstādi pašu skatītājiem - ko, protams, var iepazīt arī tajā laikā Rīgā iebraukušie ārzemju eksperti - pirmām kārtām jau žūrijas locekļi, kuri citādi diez vai savu uzmanību veltītu latviešu mākslai.
«Starptautiskie panākumi» nu jau tiek ne tikai māksliniekiem novēlēti, bet arī prasīti. Kā arguments bieži noder mūsu slaveno operdziedātāju vai koru paraugs, jo, lūk, ja viņi var, kāpēc gan citi ne. Laikmetīgās mākslas atšķirību no izpildītājmākslām ir daudz, lai gan pietiktu tikai ar divām - gleznotājs vai instalators ir, salīdzinoši izsakoties, pats sev arī komponists. Turklāt globālajā konkurencē iesaistās darbi bez paša autora klātbūtnes, ieskaitot tos, kas radīti pirms gadu desmitiem un simtiem. Turklāt šī konkurence notiek pēc citiem principiem. Tiesa, latviešu mākslinieku nav starp tiem, kuriem tiek rīkotas milzīgas personālizstādes lielākajos pasaules mākslas muzejos (ja kārtējo reizi nepieminam Viju Celmiņu, kura ir latviešu izcelsmes amerikāņu māksliniece). Tos piepilda nedaudzas zvaigznes, kas ietekmējušas globālo mākslas procesu kopumā. Vēl nesen lietpratēju vidū valdīja uzskats, ka ģēniju laiks ir pagājis, ka, attīstoties cilvēku mobilitātei un internetam, pasaules mākslas «scēna» sairs neskaitāmās šūnās, ko kopā saturēs tikai komunikāciju tīmeklis. Tomēr, šķiet, noticis pretējais - informācijas pārprodukcija radījusi jaunus ne vairs meklēšanas, bet atlases modeļus, kas priekšplānā «izmet» vienus un tos pašus vārdus, attēlus, personības, bieži arī skandālus un kuriozus. Starp tiem meklēt latviešus taču nav nekādas jēgas.
Drīzāk varētu pajokot, ka zvaigznes ir virs «pasaules līmeņa» - mediju kņadas, reklāmas kampaņu un komerciālu projektu sfērās. Kamēr daudzi latviešu mākslinieki - turpat, kur apmēram 10 procenti viņu amata brāļu (apmēram 90% mākslinieku pasaulē esot jauni, nabagi un nevienam nezināmi).
Patiesi - katra trešā vai pat otrā izstāde, ko skatām Latvijā, ir kaut kādā veidā aizsākta vai turpinās ārzemēs. Galerijas piedalās mākslas tirgos, institūcijas sadarbojas «nekomerciālajā jomā» (kas gan arī ir būtiska tirgus dalībniece). Māksliniekiem tas vairs nav «nākamais līmenis» pēc panākumiem pašu mājās, bet bieži pat otrādi. Meklējot piemērus, skatos draugu un paziņu lokā: Londonā jau 10 gadu strādājošais Henrijs Preiss, kuru pirms gada Saatchi galerija ieskaitījusi britu mākslinieku «simtniekā», turpina ilggadējo sadarbību ar Džeimsa Frīmena galeriju. Londonā 26. janvārī atvērs Jāņa Avotiņa kārtējo izstādi galerijā IBID Projects. Pērn «uzrāviens» karjerā izdevies Ērikam Apaļajam: pēc izcili pabeigtām studijām Hamburgā notika personālizstāde Veras Munro galerijā. Ilzei Orinskai šoziem divas soloizstādes Vācijas muzejos: Gerharda Marksa muzeja paviljonā Brēmenē un modernās mākslas centrā Zīkē. Tie ir tikai daži gleznotāji - daudzi par savām aktivitātēm varbūt arī nepaziņo presei dzimtenē. Plašāk izskanējusi scenogrāfijas studentu uzvara Prāgas kvadriennālē (jau kārtējā!) un Monikas Pormales darbs tās žūrijā, Ginta Gabrāna piedalīšanās Maskavas biennālē, Kriša Salmaņa un Daigas Krūzes nominācijas starptautiskām balvām. Izstādei Zagrebas Mūsdienu mākslas muzejā gatavojoties Miks Mitrēvics. Savukārt Austrumeiropas padomju perioda mākslai veltītas izstādes nevar iztikt bez Zentas Loginas, Andra Grīnberga, Valda Celma darbiem - Viļņā, Lodzā, Ņujorkā.
Mākslinieku karjeru vairs neierobežo ģeogrāfija. Svarīgāk par to, kur izstādīts darbs, ir - ar ko kopā, kas ir rīkotājs. Ne tikai - vai darbus kāds pērk, bet arī - kas pērk, kādās kolekcijās tie nokļūst. Lai latvieši varētu lepoties ar savu mākslinieku panākumiem pasaulē, pietrūkst nedaudz - pamata justies šajos panākumos līdzdalīgiem, kaut vai radot nepieciešamos apstākļus darbam lētāku telpu un stipendiju veidā.