Priekšsēdētāja nevar, jo tas automātiski saskaņā ar domes nolikumu pienākas pilsētas mēram, t.i., _Saskaņas centra_ (_SC_) vadītājam Nilam Ušakovam. Tikai nekas jau neliedz padotajam pieskatīt priekšnieku un pasargāt to no, teiksim tā, aplamiem lēmumiem.
Nav skaidrs, kā tad būs ar rīdziniekiem priekšvēlēšanu karstumā solītajām 800 latu caurmēra algām vai Centrāltirgus rekonstrukciju, kurai jāmeklē privāti investori, taču vicemērs jau paguvis publiskot domu par kārtējo «gāzi grīdā».
Rīgai sūri un grūti gāja ar pilsētas ilgtermiņa (līdz 2018.gadam) attīstības plāna izstrādi, sekoja sabiedriskā apspriešana un apstiprināšana. Šlesers uzskata, ka tā plānot «vienkārši nav pareizi» tāpēc, ka «tirgus situācija ir mainījusies». Tirgus situācija visā pasaulē palaikam mainās, taču tas nenozīmē, ka nepastāvētu un netiktu realizēti pilsētu ilgtermiņa attīstības plāni. Varbūt viss tomēr ir vienkāršāk un īstais cēlonis nav Šlesera īpaša nepatika pret ilgtermiņa plāniem. Ticamu atminējumu dod pats Šlesers: «Ja gadījumā pieteiksies kāds investors vai mēs to piesaistīsim un viņi teiks, ka gribam konkrētā teritorijā darīt kaut ko citu, nekā to nosaka attīstības plāns, te runa neiet par Vecrīgas apbūvi, attīstības plānu arī var koriģēt.» Pašķūrēt ar buldozeru, lai iztaptu, visticamāk, kaprīzai iegribai. Tas nav pieļaujami. Plānu tāpēc jau raksta, lai pilsēta attīstītos līdzsvaroti, pārdomāti un atbilstoši sabiedrības interesēm, nevis izdabājot kāda komerclabumam.
Vēl Šlesers gribētu izvilkt dienasgaismā ik pa laikam izskanošo patiesībā prātīgo domu par iedzīvotāju ienākuma nodokļa pārdali: ir daudz cilvēku, kas strādā Rīgā, izmanto pilsētas infrastruktūru, taču dzīvo citā pašvaldībā Rīgas tuvumā, un tur arī nonāk viņu nodokļos nomaksātā nauda. Būtu tikai taisnīgi, ja tā daļēji tiktu Rīgai, taču šādas lietas lemj nevis pašvaldības, bet likumdevēja līmenī un Saeimā SC un LPP/LC frakcijas sēž opozīcijas solos.
Savā pirmajā ārkārtas sēdē jaunā Rīgas dome pasteidzās pieņemt kādu ļoti un ļoti apšaubāmu lēmumu: turpmāk deputātiem būs atļauts strādāt izpildvaras struktūrās. Vismaz četri iepriekšējie Rīgas mēri publiski solījuši domē atdalīt lēmējvaru no izpildvaras.
Lēmumu pieņemšanas mehānisms Rīgas domē nekad nav bijis īsti caurskatāms, un turpmāk acīmredzot būs vēl ļaunāk. Ir jau tiesa, ka tagadējās domes koalīcijas partijas netika solījušas (ja nu vienīgi Nils Ušakovs - mazliet un arī tad uz īsu brīdi) šķirt lēmējvaru no izpildvaras, taču tās nevarēja nezināt, ka pār Rīgas domi gulst korupcijas skartas institūcijas nelāgā ēna. KNAB tika aizturējis vairākus augstus domes ierēdņus, vienu pat ar pabiezu naudas žūksni kabatā. Vecajā domē pēc lielu rezonansi guvušajiem korupcijas skandāliem pat tika izveidots speciāls pretkorupcijas «orgāns». To nevarēja nezināt. Var jau aizbildināties, kā to darīja Šlesers, ka «47 deputāti no 60 nekad domē nav strādājuši. Ir iespēja ar svaigu skatienu apskatīties uz problēmām, kas ir bijušas». Diezin vai par šo problēmu vajadzētu runāt pagātnes formā, un arī deputātu pieredzes trūkums nav nopietns arguments, lai pamatotu ačgārna lēmuma pieņemšanu.
Labas pārvaldības prasības tomēr postulē, ka lēmējvarai jābūt atdalītai no izpildvaras. Viena no domes deputātu funkcijām ir domes pieņemto lēmumu izpildes kontrole. Ja domes deputāts vienlaikus ir arī, piemēram, kādas priekšpilsētas izpilddirektors, ar kontrolēšanu kā nu būs, tā būs. Šodien es tevi, rīt tu mani. Roka roku mazgā, abas netīras.
Pagalam nepārliecinoši izskatās arī mēra Ušakova teiktais, ka tiekot dotas iespējas strādāt profesionāļiem, par kuriem balsojuši vēlētāji. Itin kā lēmumu izstrādāšana un pieņemšana nebūtu domnieka pamatdarbs. Jaunā kārtība korupcijas riskus nevis samazina, bet būtiski palielina, un tā ir ābeces patiesība. Diezin vai vēlētāji gaidīja šādu rīcību no Rīgas jaunajiem saimniekiem.
Dodot deputātiem, kas to spēj un vēlas, iespēju «rauties divos gaņģos», pašvaldību likums nav pārkāpts, un tas nozīmē, ka likumā ir nejauks robs, pie kura aizpildīšanas būtu jāķeras Saeimai, vēlams jau šī sastāva Saeimai.
Jaunās Rīgas domes un tās galvenā saimnieka pirmie soļi nav devuši pamatu cerīgi raudzīties nākotnē. Jāgaida nākamie. Varbūt solītie strukturālie pārveidojumi un uzblīdušās ierēdņu armijas samazināšana, kas zina, vedīsies labāk.