Braucu garām un domāju, kāpēc tik daudzas lietas, labi uzsākuši, nespējam novest līdz galam. Un kāpēc tik daudzas lietas darām, it kā tās vajadzētu kādam citam, nevis pašiem? Saka, ķeksīša dēļ... Kāds tur ķeksītis, ja ik pa laikam sabrūk skaista cerība un tiek pazaudēta jauna iespēja, atstājot aiz sevis vienīgi vilšanos un vienaldzību. Gluži kā mēslus šosejas malā.
Par laimi, Skultē visi atkritumi savākti. Tomēr, lai cik paradoksāli nebūtu, tieši Rīgas tuvums ir viena no šejienes nelaimēm. Pirms dažām dienām biju Ziemeļvidzemē. Milzīgi iekopti tīrumi, ganāmpulki... Te, piecdesmit kilometrus no Rīgas, ko tādu ieraudzīt grūti. Lauki pamazām aizaug, un visā pagastā ir tikai viena zemniece, kas ar lopkopību nodarbojas mūsdienām atbilstošā līmenī. Tur cilvēkiem acīmredzot vairāk jāpaļaujas pašiem uz sevi. Šeit, kopš kolhozs beidza pastāvēt, vietējos pārsvarā baro nevis zeme, bet galvaspilsēta. Kāpēc vajag vērienu, ja pietiek ar mazumu, ko var pārdot vasarniekiem. Tā pagāja deviņdesmitie gadi, ar visām ekonomiskajām kataklizmām. Tā, galvu drusku plecos ieraujot, tiks pārlaista arī pašreizējā krīze. Vienīgi, ja grib iztikt ar mazumu, ko atmet galvaspilsēta, tad arī jāpiecieš mēsli, ko tā atstāj aiz sevis. Lai gan mūsu pašu vasarnieki un tātad - arī mūsu pašu mēsli.
Tāpēc, kā parasti vēlēšanām tuvojoties, vēlētāji vairāk skatās pēc jaunas slotas, nevis jaunām iespējām nākotnē. Tomēr atkal bēda - šogad Skultē veseli 10 saraksti. Un katrā tikai pa diviem vietējiem. Kuru vēlēt, kuru ne! Ja vienā sarakstā cilvēki vēl būtu labi, tad partija, kuru viņi pārstāv, nekam neder. Kas tad to nezina, ka tajā vieni vienīgi zagļi. Savukārt, ja partija ir jauna un vieš uzticību, tad cilvēki - tie paši vecie un labi zināmie. Tā nu, vēlēšanām tuvojoties, kaislības sit augstu vilni. Velti runāt par politiskajām programmām vai ekonomiskajām interesēm, kuras pārstāv konkrētās partijas. Velti skaidrot, ka labējie liberāļi nav tas pats, kas kreisie radikāļi. Beigu beigās vēlētāji vienalga nobalsos par kaimiņu, kuram ir traktors, bet izsvītros to, kuram ir augstākā izglītība. Jo pirmais ir zelta cilvēks, izpalīdzīgs un sabiedrisks, kaut arī mīl iedzert, bet otrais tāds pārgudrs, nerunīgs nūģis, un labuma no viņa nekāda. Jā, gandrīz divdesmit gadu, vēlot pašvaldības un Saeimu, cilvēki, sevišķi laukos, balsojuši, vadoties no emocijām un piecu kaimiņmāju lokālpatriotiskām interesēm. Tad kāpēc lai šogad būtu citādi? Toties nepaies ne gads, kad mierīgu prātu varēsim zūdīties, ka atkal neesam nobalsojuši par īstajiem un palaiduši garām kārtējo iespēju.