Mums visiem Ņujorkas tagad vairs nav. Sigurds pēkšņi atvadījās no šīssaules 2009. gada 14. septembrī, Rūta aizgāja viņam līdzi 2011. gada 18. februārī. Jau 23. martā iemīļotais 118. ielas dzīvoklis pārgāja citu īpašnieku rokās. Gravas tur bija nodzīvojuši 40 gadu.
Jaunajam pilsētas plānošanas profesoram Sigurdam Gravam dzīvokli 1971. gadā piešķīra Ņujorkas Kolumbijas Universitāte. Ar divām guļamistabām, vannas istabām, darba kabinetu, virtuvi, ēdamzāli un dzīvojamo telpu. Dzīvoklis bija liels, pēc Ņujorkas standartiem - vienkārši milzīgs. Rūtai un Sigurdam nu bija vieta, kur kokteiļu vakaros pieņemt akadēmiskos kolēģus, uz vakariņām aicināt latviešu draugus. Drīz vien dzīvoklis 118. ielā kļuva par iemīļotu sabiedriskās dzīves centru. 80. gados tas pārdzīvoja Gravu dēla Lāra organizētos daudzos latviešu pusaudžu tusiņus.
Tad nāca Latvijas atmoda un neatkarība. Šie notikumi iezīmēja jaunu posmu Gravu ģimenes dzīvē. Vairākiem latviešiem, kas spēra pirmos ziņkārīgos soļus Rietumu pasaulē, 118. ielas dzīvoklis kļuva par svarīgu pieturvietu. Sigurds jau no 70. gadiem bija dibinājis attiecības ar savas nozares speciālistiem Latvijā, tagad viņš varēja sagādāt viņiem iespējas profesionāli pilnveidoties ASV. Latvijas arhitekti un pilsētplānošanas speciālisti, politiķi un amatpersonas paļāvās uz Sigurda zināšanām, lai iepazītos ar šo iespaidīgo pilsētu. Rūta savukārt baudīja iespēju sarunāties ar radošo aprindu viesiem. Bet visbiežāk tie, kas apmetās pie Rūtas un Sigurda, nebija slavenības, bet vienkārši cilvēki, radi un draugi no Latvijas. Bez Gravas ģimenes palīdzības šie cilvēki bieži vien nebūtu bijuši spējīgi samaksāt par brīvdienām ASV, kur nu vēl dārgajā Ņujorkā. Rūta un Sigurds izveidoja tuvas attiecības arī ar Latvijas studentiem, kas bija atbraukuši izglītoties Ņujorkas augstskolās.
Kad Rūta pēkšņi nomira, bija jāatvadās ne tikai no viņas, bet arī dzīvokļa ar bagātīgu vēsturi. Pēc līguma, tas mēneša laikā bija jāatdod Kolumbijas Universitātei. Kādā brīdī Gravu dēls Lāris sarunājas pa telefonu ar rakstnieci Noru Ikstenu, kas bija paredzējusi atbraukt pie Rūtas dažas nedēļas vēlāk. Viņa kautrīgi lūdza ieteikumu, kur tagad apmesties. Lāris sacīja, ka nezina: pēc dzīvokļa nodošanas mums pašiem vairs nebūs kur palikt.
Gravu ģimenei Ņujorkas laiks bija noslēdzies. Dienu pirms Rūtas bērēm aicināja radus uz pēdējām ģimenes svinībām pie lielā galda 118. ielas dzīvoklī. Sanāca viesi no Kalifornijas, Kolorādo, Bostonas, Vašingtonas, arī no Ņujorkas apkārtnes. Ar skaļiem smiekliem un arī asarām atminējāmies visu, kas noticis šajās sienās, kas pieder pie šīs ģimenes, Ņujorkas un arī Latvijas vēstures.