Jāatgādina gan, ka neviens neiebilda, kad pensijas kapitāla aktualizācijā piemēroja trekno gadu apjomīgos indeksus, taču ir spēcīga pretestība pret krīzes gadu negatīvo indeksu piemērošanu. Arī labklājības ministrs Uldis Augulis (ZZS), atbalstot Latvijas Pensionāru federācijas (LPF) viedokli, nācis klajā ar politisku ierosinājumu nākotnei, piedāvājot, ja kādā gadā ir negatīvs kapitāla indekss, to nepiemērot. Tam gan kategoriski iebilst Dienas aptaujātie ekonomisti, uzsverot, ka šādam lēmumam nav nekāda ekonomiskā pamatojuma.
No 308 eiro līdz 186 eiro
2012. gadā Latvijā bija vismazākais vidējais piešķirtais pensijas apmērs kopš 2008. gada - 186,6 eiro. Salīdzinājumam - 2008. gadā vidējais piešķirtais pensijas apmērs bija 308,38 eiro. Jāteic, šim līmenim neesam pietuvojušies arī pērn, kad vidējais pensijas apmērs bija 242,07 eiro.
Tas daudzos radījis neizpratni, jo 2012. gadā jau tika runāts par krīzes pārvarēšanu. Tāpat daudzi cilvēki ir sašutuši, ka pie vienādām sociālās apdrošināšanas iemaksām un darba stāža pensijas apmērs ir atšķirīgs atkarībā no pensionēšanās gada, un to uzskata par sociālu netaisnību.
Labklājības ministrijas (LM) pensiju eksperte Dace Trušinska skaidro, ka atšķirības pensijas apmērā pie vienādām iemaksām un darba stāža rada katra gada atšķirīgie kapitāla indeksi, kuru reizinājumu piemēro uzkrātajam pensijas kapitālam. Kapitāla indeksu veido vidējo sociālās apdrošināšanas iemaksu izmaiņas konkrētajā gadā. Šāda indeksa piemērošanas jēga ir nepieļaut, lai iemaksas sociālajā budžetā būtu mazākas par izmaksām, kas neizbēgami novestu pie deficīta rašanās.
Tiesībsargs protestē
Gan LPF, gan arī tiesībsargs Juris Jansons jau paziņoja, ka pastāvošā sistēma ir netaisnīga, jo cilvēki neesot vainīgi pie ekonomiskās krīzes, un piemērotais negatīvais kapitāla indekss valstij esot jākompensē. Tiesībsargs savā atzinumā norādījis: «Normatīvajos aktos Latvijas valsts noteikusi, katrai personai ir tiesības saņemt tādu pensiju, kādu persona nopelnījusi ar savām sociālajām iemaksām un darba stāžu. Šobrīd no likuma Par valsts pensijām izriet, ka personai, pensionējoties gadā, kad kapitāla indekss ir negatīvs, minētais princips netiek ievērots. Turklāt personai vecuma pensijas apmērs tiek samazināts neatgriezeniski uz visu atlikušo mūžu, bez iespējas to kompensēt vai izlīdzināt nākotnē.»
Šim tiesībsarga argumentam gan ir arī vājais punkts: ja tiek uzsvērts, ka pensijas apmērs atkarīgs vienīgi no sociālajām iemaksām un darba stāža, tad nav nekāda iemesla piemērot arī pozitīvu kapitāla indeksu. Ja cilvēks iegūst no izaugsmes gadiem ar augstu kapitāla indeksu, ir tikai loģiski, ka kaut kas tiek zaudēts krīzes gados. Faktiski, sekojot tiesībsarga loģikai, ka pensijas apmēram jābūt atkarīgam tikai no sociālajām iemaksām un darba stāža, būtu jāatsakās no kapitāla indeksa piemērošanas vispār, kas nozīmētu, ka tiktu atcelts ekonomiskais uzraudzības mehānisms, kas sabalansē sociālā budžeta iemaksas ar izmaksām.
LM ir aprēķinājusi, lai kompensētu trīs krīzes gadu negatīvo indeksu, valsts budžetā būtu nepieciešami 45 miljoni eiro. Šādu krīzes seku kompensāciju attiecībā uz piešķiramo pensijas apmēru par ekonomiski nepamatotu dēvē gan ekonomikas zinātņu doktors un pensiju eksperts Edgars Voļskis, gan Latvijas Komercbanku pārstāvis Harijs Švarcs, kā arī bijusī labklājības ministre Ilze Viņķele (Vienotība).
Kritizē Auguļa ieceri
Eksperti kritizē arī labklājības ministra ierosmi atteikties no negatīva kapitāla indeksa piemērošanas. Šādu U. Auguļa ieceri par īstermiņa domāšanu un populismu dēvē gan E. Voļskis, gan sociālekonomisko jautājumu eksperts un DNB bankas ekonomists Pēteris Strautiņš. E. Voļskis norāda, ka pensijas tiek izmaksātas no veiktajām sociālās apdrošināšanas iemaksām, kas tiek uzkrātas sociālās apdrošināšanas budžetā un veido solidāro pirmo pensijas līmeni.
«Ja aktuālās iemaksas šajā budžetā samazinās, tas nozīmē, ka tāpat jāsamazinās aktuālajām izmaksām, pretējā gadījumā veidosies budžeta deficīts.» E. Voļskis uzsver, ja iegūstam no izaugsmes gadiem, tad solidāri jāzaudē krīzes gados. Savukārt P. Strautiņš skaidro, ka, «veidojot pensiju sistēmu XX gadsimta deviņdesmito gadu nogalē, neviens nevarēja iedomāties, ka varētu notikt tik krasas algu un nodarbinātības svārstības. Ekonomiku virzīja ārkārtīgi spēcīgs nekustamā īpašuma tirgus burbuļa un sekojošas krīzes cikls. Tā ietekme uz pensiju līmeni bija divējāda. Vispirms tas radīja straujāku pensiju kāpumu, nekā tas būtu noticis pie sabalansētas ekonomikas attīstības. Taču tie, kuru pensijas tika aprēķinātas jau pēc ekonomikas «patiesības brīža» iestāšanās, savukārt redzēja šī mehānisma darbības neizbēgamās ēnas puses».
P. Strautiņš uzsver, ka pensiju kapitāla indekss labo pirmskrīzes gadu ietekmes periodā bija daudz tālāk no fundamentālās ekonomiskās realitātes nekā indekss krīzes laikā. P. Strautiņš arī ir pārliecināts, ka nākotnē vienam atsevišķam gadam vai vairākiem gadiem vairs nebūs tik lielas ietekmes. Svārstībām neilgi pēc Latvijas pievienošanās ES bija tik liela ietekme tāpēc, ka izstrādātā pensiju sistēma darbojās samērā īsu laiku. Tik liela makroekonomiskā nestabilitāte, kāda bija vērojama Latvijā pēdējos gados, ir gandrīz unikāla parādība pasaules ekonomikas vēsturē un diez vai drīzumā atkārtosies, uzskata ekonomists.