Viens no starptautiski pazīstamākajiem gudro un vareno forumiem - Pasaules ekonomikas forums Davosā - vismaz priekšā celto dokumentu ziņā (runas varbūt būs mundrākas) zīmē drūmu ainu. Foruma ekspertu sagatavotais ziņojums Globālie riski 2011 tā arī sākas: «Pasaule nav gatava stāties pretī svarīgākajiem jaunajiem riskiem. Finansiālā krīze ir mazinājusi globālo ekonomisko izturības pakāpi, savukārt pieaugošā ģeopolitiskā spriedze un dziļākas sociālās problēmas vedina domāt, ka arī valdības un sabiedrības ir mazāk spējīgas nekā jelkad tikt galā ar globālajiem izaicinājumiem.»
Ar skarbām prognozēm mūsdienās nevienu vairs nepārsteigsi, tomēr Davosas ekspertu īpatnība ir tā, ka viņi ne tikai atkārto mantras par labi zināmiem riskiem, bet arī mudina saskatīt riskus tendencēs, kas lielā daļā gadījumu tiek uztvertas pozitīvi. Piemēram, it kā vispār zināms, ka viens no būtiskiem priekšnoteikumiem nevēlamu klimatisko izmaiņu novēršanai ir intensīvāka t. s. biodegvielas izmantošana transportā. Eksperti prognozē, ka 2030. gadā biodegviela no kopējā transporta vajadzībām patērētās degvielas apjoma veidos 5%, kas ir diezgan daudz, un par to vajadzētu priecāties. Bet - tas tiks sasniegts, patērējot 20-100% no ūdens resursiem, kas patlaban tiek patērēti lauksaimniecības vajadzībām.
Cita bieži dzirdēta tēze: pat ja t. s. attīstītā pasaule ekonomiski stagnē, šo negatīvo tendenci kompensēs jaunās «uzlecošās zvaigznes» (Ķīna, Indija, Brazīlija utt.). Savukārt ziņojuma autori norāda, ka no Rietumiem bēgošo investīciju masveida pieplūdumam jaunā pasaule nav gatava no šīs «karstās» naudas racionālas izmantošanas viedokļa - ļoti ticams, ka tās tikai radīs kārtējos «burbuļus», kas, protams, agri vai vēlu plīsīs. Latvijā (ņemot vērā starptautisko aizdevēju ietekmi) un arī konspiratīvi noskaņotajās ļaužu grupās pasaulē visai izplatīts ir priekšstats par varas centralizāciju mūsdienu pasaulē, Lielo brāli, kas visu kontrolē, u. tml. Ziņojuma autori savukārt norāda, ka patiesībā ir tieši pretēji: nevienu nozīmīgu tēmu (sākot ar klimata izmaiņām un tirdzniecības barjeru mazināšanu, beidzot ar cīņu pret kodolieroču izplatību) neizdodas atrisināt nedz lielvalstīm, nedz starptautiskām organizācijām.
Lasot šos vērtējumus, rodas vēlme jautāt, kad būs pasaules gals... Tiesa, šādu jautājumu cilvēce droši vien uzdod sev vismaz vienreiz ik gadsimtu, tomēr kaut kā turpina dzīvoties. Cita lieta, ka tēzes par arvien labākām tehnoloģijām un zinātniskiem risinājumiem, kas nodrošinās mums komfortablāku, ilgāku dzīvi, uz šī fona liekas pārāk optimistiskas. Tā teikt, dzīvot dzīvosim, bet bez ilglaicīgiem plāniem un pašizdomātām garantijām.