Visizteiktāk pēdējos pārdesmit gados tā noticis ar datoru ēras celmlaužiem, kuri no pašdarbniekiem rudimentārās darbnīcās privātmāju garāžās īsā laikā kļuva par multimiljardieriem un augsto tehnoloģiju industrijas īpašniekiem. Šie veiksmes stāsti gan viesa arī nepamatotu optimismu industrijai pietuvinātās jomās, radot t. s. _dot-com_ jeb interneta komercijas burbuli, kā arī pamatīgu optiskās šķiedras kabeļu pārprodukciju.
Sakarsētajiem prātiem atvēsinoša nāca atziņa, ka ne visam, kas saistīts ar jaunajām tehnoloģijām, paredzams bezgalīgs noiets, neierobežotas izaugsmes iespējas un attiecīgi - peļņa. Tomēr šie daži veiksmes stāsti, uzminot laikmeta aktuālos strāvojumus, objektīvi iezīmējuši ceļu paredzamā nākotnē, pat ja šāda izvēle tā gājējiem nenozīmē sevišķas cerības piedzīvot personisku nokļūšanu veiksminieku kārtā. Izglītota informācijas sabiedrība un augstās tehnoloģijas tagad gluži vienkārši ir norma un tāda vērtība, kas nevis sola drīzu un pasakainu peļņu tam, kurš pamanīsies uzlēkt uz šā viļņa, bet gan pretēji - prasa investīcijas, lai konkrētais cilvēks, kompānija vai valsts šai lielajā straumē iekļautos un tiktu uz priekšu kopā ar citiem.
Tas prasa zināmu spriestspējas briedumu un gribas noturību jeb politiku, kas sevišķi grūti ir valstī un sabiedrībā, kur politika ir gandrīz lamuvārds. Tā paradoksālā kārtā var teikt, ka, piemēram, pāreja uz digitālo televīziju bija pareiza politika, ja vien nebūtu tik ļoti politizēta. Proti, ir tikai apsveicami, ka tiek pieņemts lēmums valsts līmenī pāriet uz efektīgāku un kvalitatīvāku tehnoloģiju, tomēr nejēdzīgi ir tas, ka šim labajam procesam laukā lien kādas konkrētas privātās ieinteresētības «āža kāja». Jaunatklājēju un lielās peļņas no nekā gūšanas laiks digitalizācijā sen pagājis, tāpēc no šā procesa krējumu nosmelt gribētāji neizbēgami atklājas nevis kā progresa veicinātāji, bet gan kā savtīgi kampēji.
Vispārzināms ir fakts, ka programmatūras grandi ļoti ilgus gadus bijuši samērā iecietīgi pret viņu radīto produktu nonākšanu lietošanā par baltu velti. Motīvs vienkāršs: pēc iespējas plašāka digitālo tehnoloģiju izplatība, pat ja tā bieži nenesa nekādu peļņu, tika uzskatīta par investīcijām nākotnē. Tāda bija patiesi gudro puišu politika. Pretēja ir politizēto negaušu morāle - pakampt tūlīt un maksimāli daudz, kamēr lohi - labticīgie ļautiņi - nav atjēgušies, un pēc tam jau būs par vēlu un nereti pat neiespējami caur shēmām un ofšoriem tikt līdz «āža kājas» galvai. Attiecīga ir arī šāda «bezpilotprojekta» kvalitāte un pakalpojuma kultūra. Amerika un Lielbritānija digitālās TV ieviešanas subsīdijām tērēja miljardus; Latvijā atbildīgie vīri tikai nočāpstināja mutes, un ilgcietīgā tauta turpināja paciest.
Līdzīgi acīmredzot būs ar pasauli pārņemošo «lampu drudzi» - vislabākajā nozīmē politiski motivētu pāreju no kvēlspuldzēm uz taupīgākiem gaismas avotiem. Viss liecina, ka arī šai ziņā Latvijas politiķiem tas būs pie lampiņas. TV digitalizāciju ar viena dārga aparāta iepirkšanu bija iespējams pienācīgi politizēt, lai Latvija pārejas tempu ziņā pasaulē izrādītos starp pirmrindniecēm, bet ar kvēlspuldžu nomaiņu tik lēti cauri tikt nevar, un, kā jau Latvijā iegājies, izmaksas tiks sadalītas «uz deguniem». Jo nekas cits pircējiem neatliks: jau pusgadu ES netiek ražotas 100 W kvēlspuldzes, un ar katru nākamo gadu «tradicionālistu» apgaismojums kļūs par 25 W vājāks. Saprotams, cilvēki būs spiesti pirkt vai nu dārgākās fluorescējošās spuldzes (CFL), vai stipri dārgākākos gaismas diožu (LED) gaismekļus.
Nožēlojamākais šai visā ir tas, ka acīmredzot nomaināmo kvēlspuldžu jautājums nav pietiekami politizēts, lai Latvijai šai sakarā būtu kāda politiska nostāja. Vai vēlamākas ir CFL vai tomēr LED? Un ko darīt ar izdegušajām CFL, kas satur dzīvsudrabu, - vai tiks izvērsts to savākšanas tīkls? Šādi jautājumi prasa politiskas, ne politizētas atbildes. Kaimiņos Krievija apņēmusies spert soli pāri ķēpīgajai CFL padarīšanai un dažos gados pāriet uz LED. Un to darīs Krievija, kas ar saviem resursiem varētu atļauties pilsoņu sadzīvi izgaismot kaut vai ar cara laika gāzes gaismekļiem! Protams, šādas politiskās gribas īstenošanai viņiem paredzēti arī «finanšu stimuli». Tā kā pašmāju LED ražošana nespēs apmierināt valsts stimulēto pieprasījumu, krievi plāno rūpnīcu arī Daugavpilī. Vai mums pietiks prāta savai politikai vai atkal jautājums tiks politizēts un samuļļāts, diemžēl atliek vienīgi minēt.