Arābu pasaule ir kaut kas līdzīgs tam, ko savulaik sauca par krieviski runājošo vai padomju vidi. Proti, arābu pasauli apvieno viena valoda - arābu. Lībijas, Alžīrijas, Tunisijas, Marokas un daļēji Ēģiptes iedzīvotāji patiesībā nav nekādi arābi, bet berberi. Berberu ciltis runā ļoti dažādās valodās - katrai ciltij sava, un lielākā daļa no tām savā starpā nesaprotas. Tāpēc arābu valoda viņiem spēlē to pašu lomu, ko padomju ietekmes sfērā savulaik spēlēja krievu valoda, un to visu kopā sauc par arābu pasauli, lai gan tā tāda gluži nav.
Skeptiķi saka, ka šī pasaule ir pārāk fragmentēta, lai vispārināt gribošie Rietumu vērotāji par to vispār kaut ko jēdzīgu spētu saprast un pateikt.
Vērtējuma objektivitāte ir atkarīga no tā, ko gribam novērtēt.
Kurš pret ko tur saceļas un cīnās?
Šai gadījumā pamatjautājums ir tāds, ka cilvēks saceļas pret dabu. Ziemeļāfrikas reģions kopumā iepērk pusi no pasaules tirdzniecības apritē esošās labības. Reģionā ir trīs auglīgas vietas: Nīlas delta, šaurā Vidusjūras piekraste un ielejas Atlasa kalnos. Tas viss kopā Ziemeļāfrikas reģionā sastāda tikai piecus procentus no visas šīs teritorijas, un šī nelielā platība nav spējīga paēdināt turienes apmēram 150 miljonus iedzīvotāju.
Un ekonomika ir balstīta uz izejvielām.
Jā, Ziemeļāfrikai nav arī kompensējoša industriālā sektora, kas varētu ražot kaut kādas preces ar augstu pievienoto vērtību. Ir tikai nafta, un tas veido galveno problēmu. Naftas un gāzes ieguve tur arī nav tik bagātīga kā Persijas līča zemēs un pieejamo līdzekļu nepietiek, lai paēdinātu savus iedzīvotājus. Iznākumā vadošie eksperti lēš, ka ap 50 miljoniem tā reģiona iedzīvotāju jau šodien nav ko ēst.
Kāds ir risinājums?
Viņiem šī teritorija būtu jāatstāj, un tas jau notiek. Tie, kas ir mobilāki, ir tikuši laukā, uz robežām pašlaik stāv vēl apmēram 300 tūkstoši prom tikt gribētāju. Kopumā 50 miljoni musulmaņu - apmēram tik, cik ir visā Eiropā kopā, - gaida savu iespēju izceļot.
Saprotams, no kurienes tur rodas sociālā spriedze un viss pārējais.
Jā, un tas jau nav pirmo reizi. Vēl 2008. gadā visai Āzijai pārvēlās tā sauktie maizes nemieri. Tie bija Filipīnās, Indijā, Indonēzijā, Ēģiptē, Alžīrā, gandrīz visās Ziemeļāfrikas valstīs. Bet toreiz situāciju izdevās saglābt ar valsts subsīdijām galvenajiem pārtikas produktiem - eļļai, maizei, pienam u.tml.
Vai ir vietā visu šo revolūciju un sacelšanos sakarā izskanējušais vārds «demokrātija»? Acīmredzot jau ir, bet ko tas nozīmē praktiski?
Šis vārds ir vietā, jo pašreizējā arābu zemju jaunatne ir pietiekami labi izglītota. Izglītību viņiem deva tā dēvētais arābu ceļš uz sociālismu, jo visi tie diktatori jau sākumā bija ar labiem nodomiem un vairāk vai mazāk kopēja sociālisma sistēmu. Un viena no būtiskām sociālisma sistēmas sastāvdaļām bija vispārējā izglītība.
Tas nozīmē, ka viņiem ir pieejama modernā datortehnika, internets, mobilie telefoni un arī ziņas, kā dzīvo pārējā pasaulē. Televizors ir vismaz visās tējnīcās. Tēju var dabūt par pieciem santīmiem, malkot to var stundām, un cilvēki tur pavada daudz laika, skatoties televizoru un pļāpājot. Tāpēc priekšstats, kas ir Rietumu pasaule un kādai ir jābūt demokrātijai, viņiem ir.
Cits jautājums, vai šī demokrātija tur spēs nostiprināties. Es domāju, ka ne. Jo var jau zināt, kas tā tāda ir, bet tās iedzīvināšanai ir jāiziet demokrātijas skola. Un mēs redzam, ka mēs jau tepat Latvijā to vēl neesam izgājuši - mums nesanāk. Jo vairāk tur. Demokrātija tur varētu būt kā lozungs un nosaukums.
Bahreinas, Sīrijas, Jemenas nemieri - tas arī ir cilvēks pret dabu?
Sīrijā varētu būt tās pašas problēmas, bet, protams, ne Persijas līča valstīs. Piemēram, Bahreina, kas ir Saūda Arābijas «politiskais klients». Tur pie varas ir sunnītu reliģiskās piederības dinastija, kas pārvalda valsti, kurā ir šiītu vairākums, kas šo dinastiju ne īpaši gribētu.
Cita Bahreinas problēma ir tā, ka vietējie iedzīvotāji tur ir saņēmuši izglītību Saūda Arābijas universitātēs. Tās ir ļoti īpatnējas. Tajās ir lielas bibliotēkas, bet tajās nav Rietumu literatūras, šā iemesla dēļ šī izglītība ir pārāk dogmatiski un tradicionāli ievirzīta un šie cilvēki nav kompetenti darboties modernās jomās.
Tāpēc Bahreinā ir liels viesstrādnieku skaits. Turklāt uz imigrantiem neattiecas dažādās sociālās garantijas, kas paredzētas tikai Bahreinas pilsoņiem, tāpēc tie darba devējiem ir izdevīgāki. Saprotams, ka vietējie, darba tirgū atrodoties nelabvēlīgā situācijā, dumpojas.
Vēl Bahreinas problēma ir dinastijas milzīgais prinču un dažādu aristokrātisku personu skaits - apmēram 20 tūkstoši, kam visiem pienākas valsts pensijas līdz pat miljonam gadā. Bet jau sen ar naftas ieņēmumiem vien nepietiek, lai šīs privilēģijas un izmaksas nodrošinātu, tādēļ katrs bizness tiek aplikts ar lieku nodokli. Ja ir kāds projekts vai ienāk starptautisks finansējums, tad desmit procentus no tā sev paņem personīgi monarhs, lai spētu uzturēt visu to savu aristokrātiju.
Tā kā dažādās arābu zemēs problēmas ir dažādas.
Kā tajā visā iederas islāms?
Kristietībā lielā mērā ir princips, ko Jēzus izsaka Pilāta tiesas priekšā: «Mana valstība nav no šīs pasaules.» Kristietībā ticību no sociālās dzīves principā pēc definīcijas nošķir. Dzīvē tas tā ne vienmēr ir, bet tas ir cits jautājums. Islāmā ir atšķirīgi.
Islāmā reliģija un valsts nav šķirti, un katra ticīgā uzdevums ir būvēt ar politiskām metodēm un nereti arī ar ieročiem islāma valsti visā pasaulē. Tāpēc islāms caurstrāvo visu - ģimenes dzīvi, sabiedrisko dzīvi un, protams, valstiskās institūcijas.
Interesants gadījums ir Ēģipte. Tur ļoti spēcīga ir Musulmaņu brālība. Tā lauzās pēc varas, un laikā, kad notika jau pieminētais arābu ceļš uz sociālismu, viņi rīkoja vairākus atentātus, līdz panāca to, ka viņus atbīda no varas vispār. Līdzīgi kā palestīniešu Hamas, Musulmaņu brālība bija veidojusies kā pašpalīdzības organizācija - palīdzēja trūkumcietējiem, būvēja patversmes, slimnīcas utt. Bet Ēģiptē šī labdarības organizācija ir izaugusi par milzīgu sociālo sistēmu, kurai itin visur ir savi cilvēki. Viņi ir izveidojuši arī skolas, universitātes, bankas un kļuvuši par valsti valstī. Turklāt Ēģiptē ir vēl viena valsts valstī - tā ir armija, kas tur varu.
Bet armija ir sekulāra.
Jā, viņi līdzīgi kā Turcijā cenšas turēties vairāk sekulāri. Un islāmiskās organizācijas, kā rāda pētījumi, nonākot pie varas, tur ilgi nenoturas. Irāna varētu būt izņēmums, bet tikai. Savukārt galējie islāmisti, kas uzskata, ka Korānā viss ir un, piemēram, nekāda mūsdienīga likumdošana nav vajadzīga, ilgi pie varas nepaliek. Arī Ēģiptē likumdošanas pamatā ir šariats, tomēr tur ir arī daudzi eiropeiski likumi, un tā tas ir visās arābu zemēs. Jo šariats jau neregulē, piemēram, banku darbību un bezgala daudzas citas mūsdienu parādības, bez kā nevar iztikt. Tāpēc likšana uz tīras islāma kārts vairs neiet cauri, un arī Musulmaņu brālība runā, ka vajadzētu ieviest vienu otru demokrātijas atribūtu. Vai viņi tāpēc tiks pie varas? Tas ir vēl jautājums. Un armija aizvien varu stingri tur savās rokās.
Līdz šim tas ir bijis arī Rietumu interesēs.
Jā. Kempdeividas līgums ir par to, ka ASV piemaksā lielu naudu Ēģiptes armijai, par to viņi neuzbrūk Izraēlai. Stingri režīmi Ziemeļāfrikā bija vajadzīgi arī Eiropai, tāpēc Eiropa pašlaik ir ļoti grūtā situācijā: no vienas puses jāatbalsta demokrātija, no otras - šie režīmi nodrošināja robežas. Tiklīdz režīma nav, mēs redzam, kas tagad ar bēgļu plūsmu notiek Itālijā un Francijā.
Nākamnedēļ ir gaidāma Baraka Obamas uzruna arābu pasaulei, un ir interesanti, cik ļoti pāris gados - kopš līdzīgas viņa iepriekšējās runas Kairas Universitātē 2009. gadā - šī pasaule ir mainījusies.
Droši var teikt vienu - Obama mēģinās lāpīt radušos caurumus.
Vai tas izdosies? Mums jau arī vajag to pašu naftu un visu ko.
No šīs runas nekas liels neizrietēs, kaut epiteti par vēsturiskumu un tamlīdzīgi būs. Bet situācija ir tāda, ka - jā, mums naftu vajag, bet arī viņiem to vajag pārdot, jo viņiem vajag ēst. Tā kā viss vairāk vai mazāk paliks vecajās vietās, bet galvenā problēma tagad un turpmāk būs migrācija. Nedomāju, ka Obama par to sevišķi cīnīsies, bet Eiropas politiķiem gan nāksies pacīnīties, lai to noturētu kaut kādās robežās.
Proti, lai viņi paliek turpat uz vietas?
Jā. Bija, piemēram, doma Tunisijā uztaisīt paraugvalsti ar sakārtotu ekonomiku, kas vietējos iedzīvotājus noturētu savā zemē.
Pavisam nelāgi ir ar Lībiju, jo tur viss ir iestrēdzis tā, ka Muammaram Kadāfi nekas cits neatliek, kā tikai karot un pēdējo lodi ielaist sev pierē. Bet kas būs pēc tam? Jo Kadāfi varai nav nekādas alternatīvas. Ir tikai sešas dominējošās ciltis. Tā sauktā pretošanās ir tikai atsevišķas karadraudzes ar lauka komandieriem, kas izvirzījušies šīs pretošanās gaitā. Ka viņi spēs sarunāt savā starpā par vienotu Lībiju, valdību un samierināties, ka no viņiem kāds kļūst par galveno, un pārējie viņam klausīs - tam neviens īsti netic. Tas nozīmē, ka beigu beigās pasaules sabiedrībai nāksies uzņemties vidutāja lomu.
Kā Kijevas Krievzemē, kur norvēģu vikingus aicināja par valdniekiem?
Diez vai viņi kādu aicinās. Un tos vikingus arī diez vai kāds aicināja - tā tikai tāda skaista leģenda. Viņi tur Krievijā vienkārši nodibināja savu varu līdzīgi kā vācieši tagadējās Latvijas teritorijā.
Tomēr - kāds ir scenārijs?
Viens variants ir sakarā ar spēcīgo Nacionālo naftas korporāciju, kas tur aizvien darbojas. Amerikāņu pirmais plāns bija, ka jāuztic šiem naftas kompānijas vadītājiem Lībijas pārvaldīšana, jo cita centralizēta spēka tur vienkārši nav. Kadāfi ir pamanījies likvidēt pat mednieku un makšķernieku biedrību. Padomju Savienībā bija vismaz tāda, bet Lībijā nekāda biedrošanās nav atļauta. Parlaments ir pilnīgi formāls un bezspēcīgs. Mums vismaz bija Latvijas PSR Augstākā padome, un amerikāņi savulaik prognozēja, ka tieši Augstākā padome būs tā, kas šeit gāzīs padomju varu. Tā arī notika. Bet Lībijā nekā tāda nav.
Obama noteikti runās par Osamas bin Ladena likvidāciju un mēģinās kušināt musulmaņu kareivīgo sentimentu.
Un to izdarīt nav grūti. Islāmā ir Muhameda 630. gadā deklarētā Medīnas konstitūcija, kurā faktiski ir pārņemti cilšu noteikumi. Un arābu ciltī bija tā: ja tu nogalini savas cilts piederīgo, tevi padzen. Un tas nozīmēja drošu nāvi tuksnesī. Vai arī nogalina uz vietas. Līdzīgi Muhameds pasludināja, ka musulmanis, kas nogalina musulmani, ir padzenams vai nogalināms. Teorētiski šis noteikums ir spēkā vēl šodien. Tāpēc, kad musulmaņiem nākas uzbrukt citiem musulmaņiem, tos mēģina diskreditēt - ka tie ir gatavie nelieši un nav nekādi musulmaņi.
Fakts ir tāds, ka bin Ladens ir nogalinājis ļoti daudzus musulmaņus, un to Obama bez šaubām izmantos. Nākamā tēze varētu būt, ka terorisms ir slikts, bet jūsu revolūcija ir laba - tas tiks pretnostatīts. Terorisms ir bijis vienmēr, bet nekādus nopietnus rezultātus tas nav devis. Kāds teiks, ka Pirmo pasaules karu izraisīja terorists, kas nošāva Austroungārijas troņmantnieku Franci Ferdinandu, bet tas jau bija tikai iegansts. Situācija karam bija nobriedusi arī bez tā.
Vārdu sakot, bin Ladena nogalināšanai nevajadzētu būt par iemeslu musulmaņu dusmām?
Ar bin Ladenu ir tā, ka pēc 11. septembra terora aktiem visi gaidīja, kas nu būs. Bet lielos vilcienos nekā jau nebija. Labi, bija vēl pāris terora aktu Eiropā, terorisma draudu ažiotāža pasaulē, bet nu un tad? Amerika nesabruka, Izraēla netika likvidēta, viss palika savās vietās, un tas musulmaņu prātus atvēsināja - kāda jēga no tāda bin Ladena un terora? Sevišķi, ja vēl paši musulmaņi iet bojā.
Vairāk nekā jebkad esam iesaistīti visādās globālās norisēs, tomēr - kas mums no tā visa?
Latvija diemžēl ir kā tāds primitīvs organisms, kā tārps - kad baksta ar kociņu, tad sāk locīties. Bet tā nedrīkstētu būt. Pasaulē šobrīd ir 190 miljoni migrantu. Pirms 20 gadiem bija 85 miljoni. Migrācija un tās pieaugums ir fakts. Kā arī tas, ka daba nemīl tukšumu, bet Latvija ir tukša zeme - 36 cilvēki uz kvadrātkilometru. Ēģiptē, kur lielas platības aizņem tuksneši (970 tūkstoši kvadrātkilometru) un apdzīvojamā daļa - Nīlas paliene - nav liela (40 tūkstoši kvadrātkilometru), šis skaitlis ir 80. Pēc platības un analoģijas ar citām vietām pasaulē Latvijā varētu dzīvot 60 miljoni. Gan jau ne tādā mērā, tomēr izlīdzināšanās neizbēgami notiks, bet mūsu politiķi par to nedomā. Mums ir parādi, mēs saņemam visādus labumus no ES, un vienubrīd, kad mums teiks - esiet tik laipni un pieņemiet tik un tik bēgļus, nāksies vien pieņemt.
Turpretī Čehija jau rīkojas. Viņi saprot, ka migrācija būs tik un tā un paši ir izvēlējušies aicināt indiešus. Ir interneta vietne, kas Indijā reklamē Čehiju kā vietu, kur runā angliski un čehiski, kur ir vienkārša iebraukšana, vajadzīgais rīcības kapitāls ir tik un tik, ērti atvērt biznesu tādās un tādās sfērās.
Vai Latvijai arī ir jāskatās uz Āziju?
Latvijai ir jāizdomā, ko tā grib. Ja tā neko negrib, tad dabūs to, ko nu dabūs. Ir jādomā, ko mēs gribam attīstīt, un tur arī būs atbilde. Starpkaru periodā, kad Latvija bija lauksaimniecības preču eksportētāja, tika aicināti poļu un lietuviešu viesstrādnieki, no kuriem liela daļa palika šeit. Bet par to ir jādomā tautsaimniekiem un politiķiem.